Reizēm domāju, cik gan viegli būt cilvēkam, kuru neuztrauc katrs mazākais sīkums, katrs notikums vai jauna diena. Cik gan viegli dzīvot bez stresa, nelaimēm un zema pašvertējuma. Cik viegli būt normālam. Cik viegli dzīvot bez domām par dzīves beigšanu. Par to, ka cilvēki tevi nesaprot, bet vai esi mēģinājis tiem stāstīt? Kāda jēga, viņi tāpat nesapratīs. Nesapratīs ar ko tu dienā sastopies, kādu nakti, savās asarās un nu jau slapjā spilvenā, pavadi. Cik grūti aizmigt, domājot par rītdienu, par šodienu. Cik ļoti tu gribētu aizmigt un aizmirsties, nedomāt par neko. Ieiet citā pasaulē. Pasaulē, kurā viss ir labi un kura nav īsta. Aizmigt un nepamosties. Tā vienkārši.
Dzīves jēga? Palaimējies tev, ja esi to atradis. Kaut ko dēļ kā vēlies no rītiem mosties un dzīvot. Apaut apavus un iet, un ņemt visu, ko dzīve piedāvā. Kāda jēga ēst, gulēt, smaidīt, runāt, smieties un darīt darbības, kas cilvēkam ir tik ļoti pašsaprotamas ikdienā. Kāda jēga, ja nav jēga. Ja neesi atradis jēgu dēļ kā celties no rīta vai jēgu iet gulēt vakarā. Visi tikai tēlo, ka kam ir jēga, tās nav. Un tas, ka piedzimstam, lai nomirtu, ir tīri patiesi. Mēs piedzimstam tik neskarti un vēl nesamaitāti ar kāri dzīvot un pieredzēt. Bet gadi iet un tu saproti, ka jēgas nav. Mēs piedzimstam un nomirstam. Un domājam, ka labāk nebūtu nemaz dzimuši.
Varbūt šīs ir palīgā sauciens, ko cenšos izkliegt jau pāris gadu. Varbūt tikai pusaudža gļēvums. Bet vienu varu teikt, viegli nav.
Katru dienu ceļos ar domu, kaut nu viss šodien būtu labi, kaut tikai šodien. Ejot gulēt, lūdzu Dievu, lai rīt viss ir labi un pasakos tam par visu, ko tas devis. Pietiek ar kaut mazāko domu par rītdienu, lai kristu panikā. Un tā katru sasodītu dienu. Katrs sīkums. Vienalga vai svarīgs, vai ne tik, tas ir kā liels sprādziens manā galvā. Ir dienas, kad viss ir labi. Tu atnāc no skolas un domā, cik brīnumainā kārtā viss šodien labi. Pār tevi pat retu reizi uznāk dzirkstelīte, ka dzīve ir skaista un viss būs labi. Tad tu sāc domāt. Tad tu atrodies uz zemes un saritinājies drebi un asaras plūst vienā laidā. Tu sev atkārto, ka viss ir labi, viss būs labi. Tie ir tavi populārākie vārdi, ko skandini savā galvā dienu dienā. Un tu nesaproti, vēl pirms minūtes viss šķita labi, tu tiešām nesaproti. Un atkal bums, pār tevi nāk atklāsme, ka būs viss labi, atkal. Un tu lūdzies, lai šīs domas no tevis neaizietu. Tu drebi un raudi vēl vairāk, jo saproti, ka šis ir labākais dienās, kas var nākt tavā galvā. Un tu atkal lūdzies, lai tas nepārietu. Un tu atkal raudi. Un viss. Tas kas notika tikko nav tev saprotams un atkal ir iestājies tavs pesimisms. Vairs nav ne labi, ne slikti.
Vai būtu normāli vaicāt, vai vēleties manu domu nākošās daļas?
un šis nav kārtējais tīņu stāsts
