Jauki jums visiem sapi*t smadzenes skolā! :D LOL
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Divas-naves-viena24/737096">Divas nāves vienā 24
‘’Lūk tā,’’ Nika beidza stāstīt. Nu Niks visu zina, ko viņa šodien bija piedzīvojusi.
‘’Bet man rēta sadzija, bet tu vēl mokies.’’
‘’Tur tā lieta, ka man dzīst lēni skrambas.’’ Niks nevarēja atrast sev vietu. Nikai bija grūti pamest Santi labaratorijā, pārlikt viņu saliekamajā gultā un pat nepalīdzēt ar visiem tiem zilumiem. Viņa sev skaidroja, ka izvēles nebija.
‘’Tad kā tas Nikolas izskatījās?’’
Nika iemalkoja kafiju un iesēdās dziļāk dīvānā. Iekšas brēca, sakot, ka Niks skatās, jau sen vēro katru Nikas kustību.
‘Viņš tad gribēja mani noskūpstīt, vai?’
‘’Tāds pats kā tu, identiski, tikai viņš izskatījās pieaugušāks, gudrāks, nedaudz masīvāks.’’
Nika domāja, kas tad notika starp abiem puišiem labaratorijā. Vai viņa bija iemesls kautiņam? Niks viennozīmīgi slēpa vairāk kā kautiņa iemeslus. Bet Nika visu izstāstīja, tas ir, viņa pilnīgi uzticējās puisim, kas varbūt nemaz pasaulē neeksistē, bet viņš pat nespēj Nikai uzticēties! Neiedomājami!
Bet Nika centās sev iestāstīt, ka iespējams šī puiša klusēšana ir attaisnota, varbūt tagad nav laiks.
‘’Ja jau mans dvīnis ir atrasts, tad kur ir tavs?’’
Nika pacēla galvu. Viņam bija taisnība, un par to Nika pat nebija iedomājusies.
Nika iegrima domās. Viņa domāja par visu, mēģināja visu savienot ar stulbo situāciju, kurā bija abi nokļuvuši.
‘’Turpmākās dienas bez manis netiecies ar Santi.’’
Niks apsēdās tuvāk un maigi uzlika plaukstu uz Nikas ceļgala. Meitene mirkli paskatījās uz Niku un pamāja ar galvu.
‘’Kāpēc tu...?’’
‘’Jo mums ir jāturas kopā. Ja jau mēs esam saistīti, tad jādarbojas kopā, lai visu uzzinātu.’’
Niks noņēma roku no meitenes un piecēlās, lai dotos uz savu mājīgo virtuvīti. Nika sajuta aukstumu, saltu vēju, kas paskrēja garām tieši tai vietai, kur bija Niks.
Kad Niks atgriezās, meitene jau bija uzģērbusi savu jaku un vilka dūraiņus.
‘’Mēs kaut kur...?’’
‘’Jā, taisies.’’
Nepagāja minūte, kā Niks jau bija gatavs iziet un abi gāja pa saltajām ziemas pirmo dienu ieliņām, kur čumēja no ļaudīm. Lielākā daļa cilvēku bija sev sagādājuši siltos ziemas mētelīšus, bet Nika sala savā rudens vējjakā.
‘’Vai mēs...?’’
Niks nepaspēja pajautāt, kā saprata. Viņi bija pie Nikas dzīvokļa mājas, pie kuras jau bija Maksims ar saviem rokaspuišiem. Nika viegli pieskārās puiša elkonim un viena pati tuvojās Maksimam, kas jau pamanīja meiteni.
‘’Nedomāju, ka tik ātri būsi jau te.’’
Viņš paskatījās pār Nikas plecu un pamāja uz Nika pusi. ‘’Puisis šeit kamdēļ?’’
‘’Mana darīšana, es piekrītu.’’
Maksims nespēja savaldīt smieklus. Viņš lepni iepletās, salikdams rokas zem atpogātā, dārgā, melnā mēteļa.
‘’Kā tad Niks? Nedrīkst draugam aiz muguras darboties.’’
‘’Es varu pārdomāt.’’
Nika turējās, lai nezaudētu pacietību. Mērglis paliek mērglis pat,kad ir svarīga lieta.
‘’Labi, labi, pelnrušķīt, vakarā centīšos kaut ko aizsūtīt tev.’’
Nika pat nepateicās, pat neatvadījās- vienkārši pagriezās un devās atpakaļ pie Nika, kas izskatījās pilnīgi šokēts.
Asinīs atkal virmoja naids un drusmīgi gribējās kādam iekaustīt, bet viņa valdīja rokas. Bija jāgaida, un tas ļoti tracināja. Maksims, teorētiski, viņu varēja apmānīt vai arī vadīt aiz deguna.
Kaut gan. Vienalga.
Lai cik ļoti Nika gribētu, viņa nevarēja Nikam uzticēties. Viņa deva puisim iespēju šodien izstāstīt par kautiņu ar Santi, bet, acīmredzot, puisis jau bija izdarījis savu izvēli.
‘Pie velna, es visu pati uzzināšu.’
Bet tēlot viņai nepatika.
