Ei, ei, ČĀĀĀU! Jāturpina taču, jādara kaut kas 2015.gadā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Divas-naves-viena23/735106">Divas nāves vienā 23
‘’ĀĀĀĀĀ!’’ Niks atkal devās uzbrukumā. Viņš labi ieskrējās un nogāza no kājām Santi, kura seja bija vienās asinīs.
‘’Nodevējs,’’ Niks atkal ķērās pie Santa sejas.
‘’Tu domā tagad maui piekaut līdz nāvei?’’ Santis smējās tik lepni, špļaujot pār plecu izsistos zobus un asinis. Niks nezināja, vai vispār tagad rīkojas pareizi, vai tas viss ir sapnis, bet tik dusmīgs viņš vēl nekad nav bijis. Tie dokumenti, video, ko viņš brīdi atpakaļ atrada. Informācija plūda strauji smadzenēs, un bija grūti kaut ko saprast.
‘’Es negribēju pieteikties šim...’’
‘Nik, sit taču!’
‘’Man nebija izvēles, tev tas ir jāsaprot...’’
Niks pacēla dūri virs Santa sejas. Visa puiša roka bija asinīs, un viņš nezināja, kam tās pieder. Viss tagad ir nesaprotami. Nav nejausmas, kas viņš ir pats un kas ir Santis. Kā tur bij’ rakstīts- Niks8133?
‘’Saproti, cik tas daudz varēja man dot nākotnē!’’
Likās, ka Santis raud- pa īstam raud. Puisis savilka seju un mēģināja saskatīt Nika seju cauri aizpampušajām acīm.
Aiz muguras bija dzirdami skaļi soļi un durvju skaļā čīkstoņa. Niks nolēca no Santa un piespieda sevi piecelties. Sāpēja visas maliņas un viņam bija vajadzīgas zāles.
‘’Nesaki viņai, nesaki.’’ Santis gulēja uz zemes un šņupstēja. Viņa ir koridorā, viņa ir tepat, tuvu.
‘’Viņa ir ierocis un tavs glābiņš, nesaki.’’
Durvis ar blīkšķi attaisījās vaļā un pa tām iznira Nikas ķermenis. Meitenes acis šaudījās turpu šurpu, skatoties gan uz zvēriskajām Nika acīm un viņa puskailo, asiņu pilno augumu, gan uz Santi, kas gulēja uz grīdas.
‘’Ak, Dievs, Santi!’’ Nika iebļāvās un tūlīt metās uz ceļiem blakus draugam. Viņa maigi paņēma rokās puiša galvu un glaudīja nost no pieres viņa matus.
Niks jutās pat nedaudz greizsirdīgs. Šeit viņš ir jāžēlo. Tieši Niks ir tik daudz piedzīvojis pa pēdējām divdesmit minūtēm.
Nika pacēla galvu pret Niku un, dieva dēļ, skatījās ar tādu skatienu, ko Niks nekad dzīvē vairs negribēs redzēt. Tas pauda naidu, skumjas un nodevību. It kā Niks būtu salauzis meiteni, it kā viņš būtu saskaldījis viņas ķermeni simtiem gabalos.
Nika ķermenis sauca meitenes vārdu, bet mute izteica saltu ‘’es visu varu paskaidrot’’.
‘’Man vienalga, kas šeit notika,’’ meitene nepārtrauca glaudīt Santa matus, ‘’jūs paši man to pastāstīsiet, bet tagad ir lietas svarīgākas.’’
Niks pamāja ar galvu un devās meklēt pirmās palīdzības kastīti. Viņš pat atnesa ūdens trauciņu un lielu marles iepakojumu, bet Nika neļāva viņam tuvoties Santim.
Šņupstēdama, tā paliekot uz grīdas, viņa nomazgāja Santa seju un plaukstas, kamēr Santis bija cieši aizmidzis Nikas rokās.
Niks sēdēja uz krēsla, nolaidis galvu un salicis rokas uz ceļgaliem. Viņš gribēja vemt, bet nepārstāja skatīties uz rokām, kur bija sakaltušas Santa un nedaudz viņa paša asinis.
‘’Nevajadzēja tā viņu sist.’’
Niks pacēla galvu. Meitene bija apsegusi Santi un nolikusi spilvenu zem viņa galvas. Niks saprata, kāpēc viņš vēlaizvien guļ uz zemes.
‘’Tu nevari iedomāties, ko viņš ir izdarījis...’’
‘’Nevaru, jā.’’
Nika paņēma tīru ūdens bļodiņu un pietupās pie Nika, kas nemaz neccentās pacvelt galvu.Puisis zināja, ko viņš ir izdarījis un cik ļoti tas sāp Nikai, bet viņam nebija izvēles. Nebija!
Niks juta, kā meitenes pirksti pieskaras viņa plaukstām un paceļ tās virs bļodiņas. Viņš slepus pacēla acis, lai vismaz nedaudz izpētītu meiteni.
Viņas mati bija savēlušies un drēbes vietām klāja brūni plankumi. Meitenes piere bija mitra no sviedriem, un Niks prātoja, kas ar viņu bija noticis.
‘’Vai tu...’’
‘’Kuš!’’ Nika pārtrauca puisi. Viņa turpināja tīrīt Nika plaukstu. Puisis juta, kā katra ūdens lāse dedzina viņa roku, bet Niks koda zobus un ne par ko negribēja izrādīt to, cik viņam sāp.
‘’Piedod, ka es visu sabojāju.’’
Nika sastinga. Viņa ielika marli ūdens bļodiņā un saķēra abas Nika plaukstas savās.
Vēl nekad, liekas, ka nekad, Niks nebija tikt tuvu meitenei. Viņš juta, kā siltie pirksti satver un cieši tur puiša lielās plaukstas.
‘Viņa skatās vai ne, vai ne?’
‘’Nik...’’
Meitene centās notvert puiša skatienu, bet Niks nepadevās. Viņš skatījās zemē, kaunēdamies par savu rīcību, atceroties, ka tepat uz zemes guļ Santis, kam rīt būs visdrausmīgākā diena dzīvē.
‘’Es tev pastāstīšu, neuztraucies.’’
‘’Ne jau to es gribēju...’’
Niks pacēla galvu.
‘’Tu neko nesabojāji. Nu, ja jau tu siti Santim, tātad viņš to bija pelnījis.’’
Nika atlaida vienu roku un pieskārās Nika vaigam. Viņš juta, cik meitene ir silta un cik maigs ir viņas pieskāriens, un cik ļoti, cik sasodīti, viņš svīst.
‘Tagad?’
‘’Es gribu, lai tu zini, ka tev uzticos, neskatoties uz visu.’’
‘Tagad? Tagad?’
‘’Bet tev ir jāuzticās man.’’ Nika skumji pasmaidīja.
‘Tagad? Tagad? Tagad? Tagad? Tagad? Tagad? Tagad? Tagad? Tagad?Tagad?’
Niks ievilka elpu un lēnām lieca galvu pie Nikas. Viņš varēja labāk saskatīt viņas acis, viņas briesmīgi lielās zīlītes, kas šaudījās turpu šurpu. Likās, ka vēl nedaudz, kad Nika atgāzās atpakaļ.
‘’Man tev ir jāpastāsta, kas šodien notika ar mani.’’
Un Nika piecēlās kājās, pagriežot muguru pret Niku un paceļot brūngano kreklu nedaudz augšā.
Rēta. Liela, svaiga rēta tieši mugurā.
As always, komentējiet, vērtējiet^
