http://spoki.tvnet.lv/literatura/Divas-naves-viena22/734782">Divas nāves vienā'22
Nikai šķita, ka viņa tūlīt salūzīs un sabruks uz zemes. Stikla šķemba, kas vēlaizvien grieza viņas ķermeni, aizdzina meitenei visas domas un emocijas. Maksims izskatījās ļoti nobijies. Viņš salika rokas aiz galvas un nemaz nezināja, ko darīt. Reibums un pacilājums no narkotikām neļāva viņam domāt, kamēr Nika viņa priekšā centās nenokrist un nenomirt. Vispār viņa varēja nomirt? Kur bija viņas robeža starp dzīvību un nāvi, kur visi redz savu pagātni un gaismu. Gaismu, kas žilbina acis un pārņem visu ķermeni, kas sagrābj un ir silta. Ne gluži kā saule vai pleds uz pleciem- visdrīzāk kā dvēseles miers un mīļums, kad apkārt, gluži kā narkotiku vai alkohola reibumā, viss ir labi.
Nika juta, ka viņas kājas kļūst ļenganas, un, ja tagad nenotiks brīnums, Nika zaudēs samaņu. Maksims saķēra meiteni momentā, kad viņa jau krita zemē. Plakstiņi bija neiedomājami smagi un riebīgi. Kā liels plīvurs, tie gribēja pārklāt meitenes seju, apslēpt skaistumu, lai citi, nepazīstami un nezināmi vīrieši nevarētu aplūkot meitenes daiļumu un nedomātu sliktas domas.
Maksims aizstiepa meiteni līdz dīvānam un noguldīja uz vēdera. Meitenei bija grūti koncentrēties. Viss apkārt bija nedaudz izplūdis un pārāk gaišs.
‘’Nika, turies, es tūlīt...’’
Tālāk vārdi izplūda gaisā, savienojās ar skābekli, ko viņa ieelpo un pazuda meitenes plaušās.
Nika juta, ka brūcei piekļūst liels daudzums skābekļa un citu gaisa maisījumu. Viņa gribēja kliegt, plēst rīkli ārā, lai sāpes mazinātos. Likās, ka viņa dzird kādu balsi. Mammu?
Otrajā pasaulē, kur Nika fiziski gulēja, atkanēja blīkšķis, pēc kā vēlviens blīkšķis, kam sekoja bļaustīšanās. Meitenei tas izklausījās pēc viena liela tirgus vai operas, kad balsis ir augstas, bet teikumus nedzird līdz galam.’’
‘’Tu...nojūdzies? ...Niks? Ja to uzzinās ... draugi?’’
‘’ ... nav neviena.’’
‘’... puika ...atspārdīs.’’
‘’... pats tāds esi.’’
Nika mēģināja pakustēties, bet kāda roka viņu iespieda dziļāk dīvānā. Mutē kāpa sāļums, ko bija pretīgi norīt.
Nika domāja, ja jau pēdējoreiz viņai tas ir ļauts.
Kāpēc joprojām viņa nepazīst Niku? Viņai bija žēl puiša. Sāra bija laba meitene, to Nika juta. Tas, ko viņi juta, nekad nepienāks Nikai.
‘Tik stipra mīlestība, tik uzticīga un neizzūdoša. Un te nu es esmu, pat neatceros īsti kur. Esmu pavisam viena uz vājprāta un nāves robežas, kad mans teju ienaidnieks ir kaut kur tepat un viņš runā ar kādu citu. Te nu es esmu, viena pati un nemīlēta, visu pazaudēta. Nez, ko tagad dara abi puiši?’
Un viņa iedomājās Santi savās mīļajās brillēs un Niku, kam pie krūtīm pieķēdēti milzumdaudz vadu un dators, kas blakus puisim pīkst par katru sirdspukstu.
Nika gribēja gulēt.
Nika pamodās tik strauji, it kā kāds viņai būtu aukstu ūdens spaini uz galvas uzlējis. Meitene ar rokām atspiedās pret dīvānu un uzreiz uzšāvās sēdus. Atmiņā atausa vakardienas balsis un stikla šķemba, un asiņainā roka un miegs. Pa kuru laiku viņa varēja tā atslēgties?
Nika mēģināja piecelties, bet doma vien par to bija smaga. Meitene atspieda rokas pret dīvānu un apsēdās. Galva nedaudz dūnēja un deniņi dega mokošās liesmās.
‘’Labrīt.’’
Nika pacēla galvu. Telpā bija ienācis Maksims, tērpies glaunā uzvalkā un ar tumši sarkanu šlipsi pie krūtīm. Smaidīgs kā nekad, viņš apstājās pretī Nikai.
‘’Nebiju domājis, ka viss sanāks tā.’’
‘’Tu domā ar stiklu mugurā?’’ Nika centās neatcerēties nesenos notikumus. Viņa ložņāja atmiņās, cenšoties atcerēties kaut ko.
Nika pieņēma no Maksima rokām glāzi un pretsāpju līdzekli. Meitene nedaudz izstaipījās sēžot. Viņa juta vietu,kur nesen bija griezums, kur tagad viss bija kā jauns. Audi bija sadzijuši, tie atguva jaunu darba spēku, asinis kļuva vēl labākas nekā agrāk, sirds kļuva jaudīgāka. Tas bija liels pluss no nemirstības- ķermenis gluži dzima no jauna pēc katras brūces.
‘’Piedod man par... manu uzvedību.’’
Nika iesmējās un pasniedza atpakaļ Maksimam glāzi. Viņai likās smieklīgi, kā vīrietis nolaida kaunā galvu. Brīnums, ka viņš atvainojās. Dzelža sirds varēja iepļaukāt meiteni par tādu ielauzšanos īpašumā, nevis teikt ‘’piedod’’.
‘’Kāpēc tu nāci?’’
‘’Kamdēļ tu gaidīji?’’
Viņa gribēja ieriebt vīrietim. Likt viņam pūt dūņās un sūnās, just viņa ķermeņa puvuma smaku un ieelpot to katru dienu. Bet viņa nespēja atpildēt Maksima jautajumam. Viņa vienkārši zināja, juta, ka Maksims zina kaut ko, kas palīdzēs meitenei. Maksims vienmēr zināja visu. Pat ja viņa papucītis noslēps kādu informāciju no ziņkārīgā puišeļa, Maksims tiks pie sava. To var skaisti izmantot, ja ir veiklas rociņas.
‘’Maksim?’’
Nika pagrieza galvu uz virtuves pusi. Telpā iegāja gara auguma puisis, ar tik pazīstamu gaitu un seju. Ar acīm, kas Nikas atmiņās vienmēr bija skumjas, bet tagad mirgoja kā svece rokās.
Nika uzreiz piecēlās kājās, pieskrēja pie puiša un apskāva to tik cieši,cik vien spēja, ieelpojot viņa ādas smaržu. Tas bija tik patīkami, vēl priecīgāk bija redzēt, ka Niks ir vesels. Tomēr viņš ir atguvies no ievainojumiem. Viss nemaz nebija tik traki, kā viņš domāja.
‘’Ak, Dievs, Nik, piedod.’’
‘’Es neesmu Niks.’’
Asinis Nikas ķermenī sasala. Meitene atrāvās no puiša, kurš bija nosarcis. ‘’Kā? Tu taču.’’ Viņa neredzēja Nika skumjās acis, viņa neredzēja to atspulgos Sāru. Nika mati nelikās tik kupli, kā vajag, viņa ķermenis likās masīvāks un lūpas bija sārtas un sulīgas.
‘’Nika, iepazīsties ar realitāti, ar cilvēku, kas patiesi dzīvo, ar Nika radītāju.’’
Maksima soļi klabēja aiz Nikas muguras. Acīs kāpa smagas asaras. Nevar būt, ka... Bet tas taču ir Niks. Cilvēks, kas stāv viņai priekšā, izskatā ir pilnīga Nika kopija. Nika neticēja. Viņa negribēja ļauties un ticēt. Tie bija tik salti meli un Nika nebūs naiva.
‘’Ko tu gvelz, idiot? Tu viņam smadzenes noskaloji, lai ieriebtu man, vai ne. Maita!’’
Nika pievērsās Maksimam. Viņa pieskrēja pie vīrieša, ieķērās tā žaketē un gribēja to ar nagiem saplēst. Kaut vai pārkost ar zobiem vai sadedzināt, bet izspiest taisnību.
‘’Nika, mierīgi. Tu nāci pēc atbildēm, es tev tās sniegšu, kamēr manā birojā ir atlaižu sezona.
Maksims iesmējās tik greznos un varonīgos smieklos. Nika gribēja iesist viņam sejā, salauzt viņa līko degunu uz pusēm. Kas par jokiem?
‘’Ko tu...?’’
‘’Šis ir īstais Niks, puisis, kas patiesi ir zaudējis savu dzīves mīlestību, bet viņam ir cita sieva, bērni, darbs.’’
‘’Nikolaj, iepazīsties ar Niku8132.’’
Nika nevaldīja asaras. Meitene aplika rokas ap sevi, cenšoties neaizbēgt kaut kur tukšumā. Šie cipari... Nikolajs... Nika bija apjukusi. Viņai bija bail, viņai sāpēja. Bija vienalga, kur tagad atradās viņas kaujinieciskais gars- tas bija izzudis pavisam. Šķiet, ka viņa atrada atbildes pirmā.
‘’Beidzot man ir iespēja iepazīties ar klonu.’’
Ne-Niks izstiepa plaukstu gaisā, paverot Nikai plašu smaidu, ko viņai būtu grūti dabūt no Nika.
‘’Rokas nost!’’ Meitene juta, kā no abām pusēm vīrieši stiepās savaldīt Niku. ‘’Abi rokas nost!’’
Nikai vairs neklausīja kājas. Viņa nošļuka uz zemes tik ātri un nesāpīgi, jo sāpēja citur.
‘’Mans darbiņš nu ir galā.’’
Maksims paķēra no krēsla savu portfeli un devās prom.
‘’Kā galā? Kas te vispār notiek?’’
Nika pacēla Maksimam savu skumjo sejiņu. Gan jau viņa izskatījās nožēlojami un drausmīgi- ar sarkanām acīm un lērumu iesnu degunā, sasprēgājušām lūpām un sāpju izteiksmi sejā. Būtu nežēlīgi, vienkārši nežēlīgi atstāt viņu bez atbildēm, te, kur blakus stāv cilvēks, kuru viņa nepazīst.
‘’Atmaksu es izdomāšu tuvākajās dienās. Tev ir laiks parunāt ar Nikolaju. Man nu ir jāsteidzas.’’
Maksims izgāja ārā, cieši aizverot aiz sevis durvis. Nika negribēja skatīties augšā, Ne-Nika sejā, kas vienalga viņai neinetrisēja. Tajās nebija skumju, tajās nevarēja redzēt savu atspulgu siltajos krāsu toņos. Tajās nebija svaigu asaru un apslēpta maiguma.
Nika nezināja, kur likties. ‘Es te sēdēšu uz grīdas, līdz man nebūs viss skaidrs. Man pietiek šo spēļu un naidu.’
