Divas nāves vienā`188

Nika bija domājusi pirmo atrast Niku. Tieši tagad bija izdevība paskaidot viņam, lai nemeklētu nekad meiteni. Viņa bija izdomājusi iekrāt nedaudz naudas un braukt kaut kur prom. Tas būtu ideāls plāns. Pirms tam viņa vēl gribēja parunāt ar Santi.

Trijos naktī viņai beidzās maiņa. Cilvēki vēlaizvien piepildīja bāru un Nika bija priecīga par izdevību tikt prom. Meitene uzreiz devās uz personāla koridoru. Viņa domāja tikai par savām drēbēm un miegu.
Nika gāja garām Vinsa durvīm, pie kurām varēja dzirdēt skaļus smieklus un čalas. Viņa neticēja, ka Vinss ir saistīts ar narkotikām. Vīrietis šķita pārāk labs un izskatījās jauns. Nika apstājās kā zemē iemieta. Tās čalas aiz durvis likās pagalam interesantas. Nika piesteidzās tām klāt un atspiedās pret sienu blakus durvīm.
‘’Man jau vienalga, Vinss, galvenais, ka bizness iet.’’
‘’Saprotu, bet viņa labi strādā.’’
‘’Vai zini, mans bizness viņai labāk piestāvēja.’’
‘’Tad kas īsti notika jūsu starpā?’’
‘’Jo vairāk zini, jo grūtāk aizmigt naktī.’’
‘’Labi, labi.’’
Koridorī atbalsojās jauni soļi. Nika nespēja atrauties no sienas. Gribējās dzirdēt vairāk, uzzināt vairāk.
Tur ir Maksims un viņš runā ar Vinsu, tik vienkārši! Nika zināja, ka nedrīkst cilvēkiem uzticēties. Visi, gan tie, kurus uzskata par draugiem, reiz nodod un sāp vairāk par fiziskajām sāpēm. Tad viss lūzt, nav iespējams ne elpot, ne domāt ne pat iedzert ūdeni.
‘’Ei,’’ Džons uzlika roku uz meitenes pleca, ‘’’ko tu te dari vispār?’’
Iestājās klusums un saruna aiz durvīm atkal pieņēmās skaļumā. Džons likās šokēts. Viņš apskatīja visus koridora virzienus un stūma meiteni tālāk prom. Nika bija sasalusi zemē un nesaprata, kas notiek. Vai nu Džons bija nojūdzies vai pilnīgi stulbs.
‘’Tu... tu noklausījies?’’
‘’Vācies!’’
Nika pagrūda puisi. Tagad viņā vēl vairāk gribēja kaut kur paslēpties. Tagad liekas, ka būs jāsasteidz aizbraukšana. Šajā pilsētā vairs nav nekā. Viņa viegli atradīs Santi, pārnakšņos viņa garāžā un jau rīt dosies stopēt mašīnu.
‘’Ei, ko tu vispār...’’ Džons ātri pavilka meiteni aiz rokas un nosvieda pret sienu. Tas sāpēja, bet šī sajūta bija nieks, salīdzinot ar Nikas dusmām tagad.
‘’Es daru, ko gribu, skaidrs?’’ Viņa uzrūca puisim un spēcīgi iesita tam pa krūtīm. Tajā pašā brīdī no Vinsa kabineta, plati smaidīdams un smiedamies, izgāja Maksims. Viņš pat nemaz neizskatījās pārsteigts.
‘’Redzu, ka mani jau gaida.’’ Džons un Nika reizē paskatījās uz Maksimu. Viņš izskatījās tik pretīgi lepns, tik paceltu augstu degunu, it kā karalis ierastos rezidencē.
‘’Tu maldies,’’ meitene uzrūca.
Nika juta, ka Džons ir stastindzis un izspruka no viņa tvēriena.
‘’Stāvi!’’
Nika centās pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes prom. Viņa būtu uzreiz izskrējusi ārā pa ārdurvīm, bet bija jāpaņem sava mugursoma, kur ir pēdējās mantas, kas viņai ir.
Maksims saķēra meiteni aiz matiem un parāva uz aizmuguri. Viņa pat nevarēja ieelsties sāpēs. Galva sāka dūnēt uzreiz un uz brīdi gar acīm pārlaidās melnas svītras. Nika domāja, ka noturēsies kājās, bet attapās uz grīdas. Maksims liecās par viņu, stiepjot gaisā savu lielu plaukstu pie meitenes sejas. Nika iesita Maksimam pa kāju un noguldīja uz zemes sev blakus. Viens mirklis un Nika sēdēja uz Maksima un trieca dūri viņam sejā.
‘’Tu man atņēmi vecmammu, tu visus nogalināji, cūka!’’
Meitenei bija grūti kliegt caur asarām. Viņa beidza sist Maksimam, kad Džons saķēra meitenes vidukli un aiznesa prom no zemē guļošā Maksima. Viņš bija pārsteigts, šokēts un atkal apvainots, bet Nika zināja, ka vīrietis to ir pelnījis. Beidzot viņa saņemsies un būs neatvairāmi stipra. Viņa vēl visiem parādīs, atmaksās par pāridarījumiem un nāvēm.
Nika redzēja, kā Vinss pieiet pie Maksima un palīdz viņam piecelties. ‘Nu ko, darba arī man nav.’ Nika nodomāja. Visdrīzāk tā arī bija taisnība. Ja jau abi vīrieši ir tik labi draugi, tad Maksims neļaus viņai strādāt šeit. Bet Nikai te iepatikās. Visnotaļ tas ir labāks darbs par gulēšanu ar Maksimu un narkotiku izplatīšanu.
Nika ieskrēja ģerbtuvē un uzreiz paķēra savu somu. Džons aiz viņas muguras bļāva nesaprotamus vārdus, bet Nikai bija vienalga. Viņa atkal izgāja koridorā, bet tagad tas bija tukšs. Visdrīzāk Vinss mierina nokaitināto vīrieti un piedāvā viņam kādu labu viskiju uz sava rēķina. Pie velna, liekas, ka visi šajā pilsētā ir uz vienu roku.
Nika atvēra ārdurvis un ar lielu blīkšķi tās aizvēra. Viss bija apriebies. Pat vairāk.
Tagad pazuda visas domas par Niku. Ir jātiek pie Santa un jāgaida rīts. Šodien vienalga viņai nedrīkst rādīties centrā. Viņa juta, ka Maksims atriebsies. Vēlreiz viņa neizspruks no vīrieša ķētnām.
Meitene tikko grasījās pāriet ielu, kad otrā ielas pusē ieraudzīja pazīstamu ēnu un viņam blakus vēl divus vīriešus. Nika dzirdēja, kā visi trīs skaļi diskutē un bļaustās. Varēja redzēt, ka Niks ir pielējies pavisam un nespēj pat noturēties kājās. Vīrieši nogrūda zemē Niku un sāka puisi sist. Viņš saspiedās mazā kamolā un lūdzās, lai apstājas. Bija nepatīkami uz to visu noskatīties.
Nika pagrieza galvu uz otru pusi, bet, kad atkal paskatījās uz Niku, viņa acis bija piekaltas meitenei. Viņa acis teju kliedza pēc Nikas. Likās, ka viņa spēja nolasīt no tām savu vārdu, kliedzienu un lūgšanas reizē.
Brīdi viņa stāvēja uz ietves un skatījās, kā vīrieši spārda ar kājām Niku un paši turās pie margām, lai nenokristu. Nebija jāmin- viņi piekaus puisi līdz bezsamaņai un tad aizskries prom.
Niks vēlaizvien skatījās uz meiteni ar savām stiklainajām acīm. Nika ielika plaukstas jakas kabatās un pagriezās, lai dotos prom. Viņa dzirdēja aiz muguras savu vārdu un jaunus kliedzienus.
Vai nav vienalga...


Arghhhh, es nezinu, šī nav laba, es zinu. !!! Es nevaru, es nezinu, man ir palicis pavisam grūti kaut ko uzrakstīt. Iepriekšējās daļās nācās viegli- atnāku uz mājām, dators klēpī un daļa uzreiz tiek uzrakstīta. Tagad nejūtu neko. Ir grūti uzrakstīt pat rindkopu. Nezinu, varbūt manas domas ir vainīgas, nespēju galīgi koncentrēties nekam. Es zinu, ka kāds tomēr manus šurumburus lasa un tāpēc es negribu pievilt to sirsniņu. Ceru, ka kaut kas manīsies man vsp uz labo pusi, citādi es arī nākošās dienas neko nevarēšu uzrakstīt.