Lai cik savādi tas varētu nešķist, ne katrs uzskata par normālu iemigt sabiedriskā vietā. Tomēr nereti cilvēki savas steigas pārņemti snauduļo pa labi un pa kreisi - autobusos, motro un lidmašīnā. Šķiet, ka bez maz vai katrs ir atļāvies aizvērt acis un ļauties miega varai, tādam pasākumam nepiemērotā vietā, kas liek domāt, ka mūsdienās indivīds publiskās vietās var justies visai pārliecinošs un drošs - iespēja, ka viņš vai viņa miega laikā tiks apzagts vai kādā citā veidā izmantots labuma gūšanai ir visai niecīga. Drīzāk kāds var iedomāties iemigušo nekrietni izjokot, kā viņam vai viņai nozagt somu, viedtālruno vai maku.
Tā pat arī ar mani notika visai savāds atgadījums, tiesa, es gan nezinu kā varētu atbilstošo atgadījumu klasificēt, kā savādu joku, kurš tika izstrādāts ar mani vai vienkārši ar savādu sagadīšanos. Katrā ziņā noskaidrot notikušā iemeslus man nesanāks, tāpēc iemesls notikušajam paliks nenoskaidrots un neizdibināts, kā rudens vējā uz augšu parautai kļavas lapai, kurai nokrišanas vieta nebūs paredzama, tāpēc man atlikušo dzīvi nāksies pavadīt neziņā un nenoteiksmē, par ko es gan īpaši nepārdzīvoju.
Brīdī, kad dzīve mani bija apveltījusi ar iespēju darbā izpausties un parādīt to, cik daudz es varētu paveikt, lai iegūtu kolēģu atzinību un respektu, protams, kā jau tas kārtīgam censonim pienākas miegam un atpūtai es veltīju visai maz laika, cenšoties izplānot nākamās dienas gaitas katru soli un teikto vārdu. Respektīvi, kādā pusdienas pārtraukumā pirms sanāksmes, par cik sanāksme tika nozīmēta stundu vēlāk, nolēmu aiziet uz vietējo parku, uzēst pusdienas un ieelpot svaigu gaisu, lai ar lielāku sparu un atdevi varētu deklamēt visiem iepriekš sagatavotos materiālus. Kā nu tas sanāca, kā nu ne, pēc kārtīgas maltītes un pamatīga daudzuma saldā dzēreina man uzbruka tik neatvairāms snaudiens, ka tur pat uz vietas arī iekritu lielā miega varā, ka apkārtnotiekošais no manis atkāpās tik tālu, ka diez vai zemestrīce vai šausmīgākā pasaules apokalipse spētu mani pamodināt. Kad tomēr manas smadzenes nolēma mani atlaist no miega paralīzes, attapos sev visai neērtā stāvoklī. Lapu kaudzīte, kuru biju miegā cieši sažņaudzis abās rokās vēstīja sagatavotā materiāla nosaukumu - "Palīdzība atveseļoties". Es to biju paredzējis uzsvērt sanāksmes dalībnieku lokam, lai uzsvērtu nepieciešamību kompānijai iegūt pietiekami daudz kapitālresursa, kas ļautu biznesam atgūt pirmspandēmijas naudas apgrozījuma apjomus. Tomēr spriežot pēc garāmgājēju domām, viņiem šķita, ka manis sagatavotais materiāls attiecas viņu piezemētajiem prātiem un viņiem vajadzētu mani atbalstīt ar sīknaudu. Kā par nelaimi kartona kārba, kurā biju atnesis savu mielastu, bija nokritusi man tiešī priekšā un bija piebērta pilna ar monētām. Protams, ka brīdis kuru biju pavadījis snaudā bija krietni vien ilgāks par to, kuru varēju veltīt šādam pasākumam un esošā situācija mani pamatīgi izsita no līdzsvara. Es nekādā ziņā nevēlos sevi saistīt ar dabas piesārņotāju, tāpēc visus atkritumus parasti aiz sevis rūpīgi savācu un ievietoju atkritumu urnā, tomēr šoreiz es biju apjucis, jo dzīvu naudu gluži nevēlējos bērt atkritumos. Lai kā arī nebūtu, mani sāka kratīt panikas lēkmes, jo sanāksme, kuru uzskatīju par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem savas karjeras nodrošināšanā bija jau sākusies, tāpēc risinājumu man vajadzēja uzreiz. Apkārt, protams, nebija nevienas dzīvas dvēseles - ne tā, kad kādam vajadzēja aplaimot mani ar žēlastības dāvanām. Nezinādams ko iesākt, sametu sagatavoto materiālu izēstā ēdiena kārbā ar monētām un skriešus metos atpalaļ uz darbu. Tas kas mani sagaidīja ofisā bija vēl pamatīgāks pārbaudījums man, tomēr tas kārtējo reizi pieprasa pēc cita stāsta.
lasi, vērtē, komentē 
