25. daļa "Dārgumu lādīte"
„Tev nav jānāk līdzi, ja negribi. Tu vari izvēlēties. Tikai ātri.” – Anna sapņainā balsī teica, sniegdama man roku. Viņas seja nebija skaidra, tikai blondas cirtas rēgojās. Viss attēls bija miglains un tad tas pēkšņi kļuva tumšāks. Blondās matu cirtas sāka pelēt un kļuva ogļu melnas. Viss attēls sadega un manā priekšā jau raudzījās tumšas acis un melni mati. Roka vēl bija izstiepta, taču tā bija ar plānu ādu, izspiedušiem asinsvadiem un gariem, melniem nagiem. Pār rokām bija skrāpējumi un asins pēdas. „Ātrāk!!!” balss pavēlēja, taču es spēros atpakaļ un sāku krist. Tumšums pārņēma visu, arī kliedzienus.
Un tad es piecēlos.
Smagi elpoju un traucu matus nost no sejas, kas bija pielipuši pie miklās pieres un vaigiem. Mugura bija slapja un rokas viegli trīcēja. Uz plaukstu virspusēm manīju vieglas skrāpējumu pēdas.
Strauji elpoju un turpināju traukt nost matus. Piecēlos un paskatījos spogulī. Viss bija kā ierasti, tikai es izskatījos it kā būtu 5km krosu noskrējusi.
- Tas bija tikai nelāgs murgs. Slikts miegs un viss. – mierināju sevi, balstīdama rokas pret skapīti un vērdamās spogulī.
- Tev viss labi, Alīn? – satrūkos, kad durvīs parādījās Anete, turot Anniku rokās.
- Piedod, es neredzēju tevi. – teicu un atsēdos atkal gultā.
- Tu izskaties… -
- Slikti. – pabeidzu Anetes sakāmo – Zinu. – un pati uzreiz arī atbildēju.
Anete noskatījās, bet tad iesāka, tuvodamās man
- Kādēļ neteici, ka apciemosi mūs? – Anete apsēdās līdzās. Sāku knibināt Annikas mazās pēdiņas, kas bija mazās zeķītēs ietērptas. Tās reaģēja uz maniem nadziņiem un sāka spārdīties. Annikas sejā pavīdēja prieks un smaganiņas spīdēja.
- Es pati īsti nezināju. Tā bija pēkšņa ideja. – skaidroju, pievērzdama skatienu Annikai. Viņas acis arī bija brūnas, gluži kā Annai un mūsu tēvam.
Mati bija tumši. Arī gluži kā Anetei un mūsu tēvam.
- Vakar biji Lienes bērēs? – Anete vaicāja.
- Mhm. – noteicu un piecēlos – Kā jums gāja izbraucienā? – ieminējos.
- Viss kārtībā, tikai Ivaram uzreiz jau bija jāsteidzas uz darbu. Pat lāga izgulēties nesanāca viņam. – Anete stāstīja.
- Nu ja. – noteicu un saķemmēju matus.
- Marks nebūs? –
- Būs. – teicu, caur spoguli skatīdamās Anetē. Annika sēdēja mierīga un tikai pa brīdim paspirināja kājiņas vai rociņas.
- Kad? – viņa aši pieteica klāt.
- Viņš būs, neuztraucies. – pagriezos pret Aneti un nedaudz dīvaini paskatījos viņā.
- Es jau nemaz neuztraucos. – viņa neveikli iesmējās un paraustīja plecus.
- Tad neprašņā tā. – noteicu un sasēju matus ļipā.
*
Pēc vakariņām, devos uz istabu. Pēkšņi man pazuda līdzsvara sajūta un es gāzos atpakaļ, nepaspēdama pieķerties pie margām.
Nokritu atmuguriski zemē. Labi, ka biju uzkāpusi tikai dažus pakāpienus, tad trieciens nebija tik liels, tikai kājas atsitās pret pakāpieniem, pārējais ķermenis – pret grīdu.
Pati pat sadzirdēju kā galva nobūkšķ pret zemi.
- Alīn! – mamma iznesās no virtuves – Ak, šausmas! – viņa palīdzēja mani piecelt no muguras.
Uz mirkli biju apdullusi un pa galvu skraidīja miljoniem domu. Visi notikumi aizšāvās garām. Miglaini redzēju visu, kas pavērās no manām acīm, taču tad, pēc neilga brīža, viss kļuva atkal skaidrs. Viss kļuva pat vēl skaidrāks, nekā līdz šim.
Pieliku plaukstu pie galvas. Asins netecēja, jutu tikai vieglas sāpes.
- Nu, Alīnīt, kā tā..? – mamma balstīja mani – Atnesīšu tev ledu. – viņa, mani aizvedusi līdz viesistabas dīvānam, teica.
Atgūlos dīvānā, taču nejutu ne mazāko reibumu. Viss bija ļoti skaidrs. Jutu tikai sāpes kājās un arī kreisās rokas elkonī. Pamasēju sāpošās vietas un mamma jau bija klāt ar ledus maisu, kas bija ietīts dvielī.
- Lūdzu, meitiņ. – viņa pasniedza man ledusauksto dvieli ar tā saturu, kuru es pieliku pie pakauša – Nu, kā tad tā.. – viņa, nedaudz bēdīgu seju, turēdama manu kreiso roku, žēlīgi teica.
- Viss ir kārtībā. – teicu – Man tikai nedaudz sāp galva, un tas arī viss. –
- Nav nekādu reibumu vai nelabas dūšas? – mamma vēl pratināja.
- Nu taču nav, mammu. – nedaudz iesmējos par mammas uztraukšanos. Šis mātes instinkts, manuprāt, ir viss spēcīgākais, kāds vien var būt.
Uz mammas pirksta manīju sudraba gredzenu, kas rotāja rādītāj pirkstu. Atceros, kā šo gredzenu uzdāvināju viņai uz dzimšanas dienu no savas pirmās algas.
Pirmā alga… tā taču bija, beidzot vienpadsmito klasi…
- Tev patīk šis gredzens? – norādīju ar acīm uz mammas pirkstu.
- Jā, protams. – viņa pasmaidīja un aptaustīja to – Tu man to uzdāvināji uz manu dzimšanas dienu no savas pirmās algas. – viņa stāstīja.
Gribējās jau teikt „Zinu”, taču nolēmu vēl noklusēt, ka atceros to.
Pag… Nevar būt, ka es atceros… Es atceros… domās brīnījos. Mana atmiņa… Tā atgriezās? Nevar būt… Tas taču nav iespējams… Kaut gan.. Kurš gan to varēja galvot, ka nav iespējams. Varbūt, tas ir un tieši man tas ir!
Centos vēl pārbaudīt faktus, lai pārliecinātos par atmiņu.
Neko daudz es nevarēju atcerēties, tikai dažas lietas. Pamazām sāku atcerēties senāko no tiem četriem gadiem, kuru nezināju. Jutu kā mani pārņem smaids. Mamma to ievēroja un uzreiz prasīja
- Kas ir? – viņa iesmējās.
- Man vienkārši prieks, ka tu to vēl nēsā. – meloju. Daļēji. Jo īstenībā, jau man ir prieks, ka tas nav nomests dārgumu lādītē.
- Es došos uz istabu. – teicu, celdamās kājās.
- Tikai prātīgi. – mamma piekodināja – Varbūt, man tevi pavadīt? –
- Nav vajadzības, mam. – teicu un prātīgi spēru soļus augšup.
Atceros šo paklāju, kuru palīdzēju tētim uzlikt. Atceros kā viņš sita metāla stienīšus, lai paklājs apklātu pakāpienus un nebūtu viļņains.
Es atceros… Tik tiešām. Cerams, ka tā nav tikai pēc traumas reakcija.
