Destiny 21

Pēdējās minūtes atvadoties no saviem labākajiem draugiem , kas mani ir atbalstījuši grūtos brīžos. Ir laiks doties ceļā ,ilgāk to vairs nevar atlikt , jo ilgāk es stāvu viņu apskāvienos ,jo grūtāk man paliek. Acis lēnām sāk pildīties ar asarām , bet es zinu kad man ir jāvaldās, jo tā būs vieglāk. Viņi man palīdz atrast 6.vagonu. Vēl pēdējie apskāvieni un bučas pirms vilciens sāk ripot. Es viņiem apsolīju rakstīt ,bet cik tas ir iespējams es pati nezinu. Negribot  , bet uzsākot ko jaunu es sāku izslēgt Sev svarīgos cilvēkus no savas dzīves, un lēnām par viņiem aizmirstu. Tā ir bijis neskaitāmas  reizes , tas varbūt ir egoistiski  un vienaldzīgi, bet tā ir vieglāk. Sāpes ir neaprakstāmas ,parādās tukšums sirdī un to ir grūti aizpildīt.

Novietoju savu gandrīz izjukušo koferi  sev redzamā vietā. Zinu kad tādu jau neviens neņems , bet ko var zināt. Es ērti iekārtojos savā   krēslā ar numuru  11 un sāku vērot garām  skrejošās mājas. Cita par citu augstākas , greznākas un nenozīmīgākas manās acīs.  6 stundu brauciens liekas kā vesela mūžība, bet skats aiz loga paliek aizvien skaistāks. Mājas nomaina apstrādāti lauki, pļavas un  lauku mājas kuru dabīgajā vidē iejaucas šīs masīvais vilciens, kurš sācis virzīties ātrāk. Pa galvu jaucas dīvainas domas. Bet šajā brīdi ne tās depresīvās un nomācošās, tās nomainījušas jaukas sajūtas. Visam vienreiz iz jābūt labāk un šī ir pēdējā reizi jaunā vietā pirms es pa īsta atgriežos mājās. Manu sirdi pārņem patiešām jaukas sajūtas tā tiešām ir pēdējā reize.