Man patīk ļoti rakstīt dažādus stāstiņus, protams, fantāzijas veida! Izlasiet!!!
1.nodaļa Vējš un jūra
Vējš pūta stipri. Tas maldījās pa koku lapām, aizslaucīja pērnās lapas un rotaļājās ar maniem matiem. Tas bija dzīvs! Protams, ne burtiskā nozīmē, bet gan savādāk. Manuprāt, to var pielīdzināt tikai sajūtai, kas taviem pirkstiem pieskaras jūras sāļais ūdens. Jūra. Vējš.Divas nesavienojamas lietas, tomēr tās mīt manā sirdī. Tās ir nešķiramas. Vējš un jūra. Esmu iemīlējusies tajos. Vēja raupjais glāts atgrieza mani īstenībā. Es izmirkusi stāvēju jūras krastā uzvilkusi vien vien plāno zīda kleitiņu. Tā nu es drebinājos aukstajā vējā. Es to neienīdu, es to mīlēju! Bieži lidodama cauri mākoņiem un sajuzdama vēja pieskārienus spārniem, esmu vēlējusies kaut tas būtu dzīvs. Kaut spētu uzzināt ko tas domā, ko jūt.
Saulriets. Es gāju tam pretim šķelot jūras viļņus lidz nācās atsperties no zemes un sākt peldēt. Peldēju. Ilgi. Nogurums. Uzmetu pēdējo skatu sarkanajai saulei un ļāvu lai ūdens piepilda degunu, ieplūst mutē, piepilda plaušas. Es tam biju gatava. Šoreiz biju. Jutu, kā mani spārni sakļaujas un tad kā enkurs velk lejup dzelmē. Es slīku ar vaļējām acīm un redzēju kā debesis kļūst tumšākas, līdz beidzot tās vairs nevar redzēt. Biju viena. Dīvaini ka abos cilvēku nozīmīgākos brīžos katrs ir viens pats: brīdī kad ierauga pasauli un brīdī kad acis aizverās uz mūžību.
Nāve. Viegli defenējams vārds. Nāve - brīdis ,kad ķermenis pārstāj dzīvot. Tomēr tas nepaskaidro visu. Vārds Nāve nevar būt atbilde uz tik daudziem jautājumiem. Kur paliek cilvēka prāts? Kur paliek dvēsele? Vai pastāv pēcnāves dzīve? Uz to nav atbildes cilvēkiem. Taču mums, dēmoniem uz to ir atbildes. Tādi kā mēs dzīvojam Ellē. Tādi kā es no turienes izbēg. Taču es esmu unikāla - vienīgi es nomirstu uz Zemes.
Dzīve ir kā pieskārieni. Viegli glāsti kas rada eiforiju un mīlestību, taču kādreiz izbeidzas. Man ir prieks ka es esmu izjutusi šo vienu glāsstu pirms ļauju lai Nāve mani noskūpsta un uzmanīgi aiz rokas aizved.
...............................................................................................
Glāsts. Pirmais kas ienāca prātā, kad jutu, ka apkārtējie domā par mani, kā viņi mani mīl.
Glāsts. Pirmais kas ienāca prātā , kad ieraudzīju Viņu.
Glāsts. Jūra un vējš. Tie mani glāsta. Es jūtu, ka tiem rūpu. Tas ir viss kas tobrīd man šķita svarīgi. Es kļūdījos, ne jau glāsti man ir vajadzīgi. Es gribēju ko vairāk. Es gribēju Viņu. Un es Viņu ieguvu. Manas mūžības lielākā kļūda. Ja vien būtu atstājusi Viņu tur, ja vien nebūtu ņēmusi Viņu līdzi... Viss būtu bijis savādāk. Pasaule nekliegtu Nāves agonijā. Viss būtu bijis labi. Ja man būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ es izglābtu dzīvības, es izglābtu pasauli. Ja vien es spētu...
Paga, es taču to varu!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
1. nodaļas beigas
