17. NODAĻA
Vakarā Kristaps ieminējās par to, ka jāsāk iet skolā. Es to negribēju. Zināju ka Laine atkal kaut ko būs izplānojusi. Un tomēr . . . Es netaisos sēdēt mājās.
,,Labi." es smagi nopūtos.
,,Nepūt." Kristaps iesmējās un piecēlās.
,,Jā, es arī iešu gulēt." Kārlis pabužināja Evitai matus.
Smiedamies abi uzskrēja augšstāvā. Mēs ar Kristapu palikām lejā. . .
,,Labrīt. Brokastis gatavas." Kristaps ierunājās.
Bija tāda sajūta, ka esmu gulējusi dažas minūtes. Es jutos drausmīgi. Nāca miegs un bija auksti.
,,Ņem. Tavas drēbes." Evita stiepa roku.
Uz gultas stāvēja balts T-krekls, rūtaina jaciņa, bikses un `Vans` kedas.
,,Kedas gan nevajadzēja likt gultā, mazā gudriniece." es ļauni uzsmaidīju Evitai.
,,Piedodiet, Ms. Iedomības jaunkundze." Evita atsmaidīja atpakaļ.
Es piecēlos, sataisījos un devos uz virtuvi. Es jau nopratu, ka Kristaps ir skolā un kārto darīšanas. Apsēdos pie virtuves galda un saķēru galvu.
,,Man lūdzu kafiju." es klusi nomurmināju.
Evita nolika krūzi uz galda un turpināja sarunu ar Kārli. Pēc dažām minūtēm kafija bija izdzerta un es piecēlos, lai dotos uz skolu. Kārlis un Evita man sekoja. Kopā devāmies uz skolu.
,,Ak Dievs." Laine nobolīja.
,,Ak Dievs. Tu šķielē." es izsmejoši atbildēju Lainei un parādīju vidējo pirkstu.
Evita iedunkāja sānā un pieprasīja, lai pārstāju.
,,Laine nav nemaz tik traka." Evita izvairījās no mana nopietnā skatiena.
,,Es ceru, ka Tu joko." es aizgāju pa priekšu.
,,Bet kas Tev ir? Iepazīsti vienreiz viņu!" Evita aizmugurē sauca.
,,Tur nav ko iepazīt!" es pagriezos pret Evitu.
,,Dažreiz man pat liekas, ka viņa ir labāka par Tevi." Evita nolaida skatienu un aizgāja pie Laines.
,,Aita." es klusi nočukstēju.
Pirmā stunda bija ķīmija. Es biju dusmīga. Kā Evita, mana labākā draudze, var mani nomainīt pret manu ienaidnieci?
,,Piedod." Evita man uzsita.
,,Ej prom." es atmetu ar roku.
,,Nē, es nekur neiešu. Lūdzu, iepazīsti Laini. Jūs būsiet labas draudzenes." viņa nāca nopakaļ.
,,Paldies, man to nevajag." es šķībi uzsmaidīju un nobolīju acis.
,,Ak Dievs! Tu esi tik . . . " Evita nenoturējās.
,,Nu, nu? Kāda?" es pasmējos par viņu.
,,Iedomīga. Neizlēmīga. Lepna. Tu pati nezini, ko vēlies! Man ir apnicis skriet Tev pakaļ!" Evita uzsprāga.
,,Pievaldi muti, aita." es pagriezos un aizgāju.
Starpbrīdī es sāku domāt. Varbūt Evitai ir taisnība. Varbūt man vajag iepazīt Laini. Pēc neilga laika garām gāja Evita ar Laini. Es sapratu, ka man jāatvainojas Evitai.
,,Evit?" es piegāju pie viņas un nolaidu skatienu.
,,Ak, Tu, kaza tāda." viņa iesmējās un apskāva mani.
,,Man laikam Tev arī jāatvainojas, Veronik." Laine paskatījās uz mani.
,,Par ko?" es nopūtos.
,,Par to, ka es vienmēr pret Tevi esmu nepareizi izturējusies." Laine sāka stostīties.
Man iezvanījās telefons, tā bija mamma.
,,Nu?" es mierīgā balsī ieteicos.
,,Sveika meitiņ, es esmu Latvijā. Nokārtošu papīrus un braukšu atpakaļ. Pie Tevis dzīvos Kristaps. Viņš būs atbildīgais, labi?" mamma visu ātri nobēra.
,,Jā, labi, mamm. Es tūlīt iešu mājās." es laimīga teicu.
