Nu tad šeit Jums publicēšu dažus no sevis sarakstītajiem dzeļojiem, kurus agrāk rakstīju ar lielu aizrautību, bet nu jau sanāk stipri, stipri retāk, jebšu tikai tad kad uznāk rakstāmais...
p.s. tad nu lasām, mēģinām saprast, izjust, izbaudīt...
Daži pašsacerētie dzeļoji...10
30
4
Kāpēc tas notiek?
Kam tas viss vajadzīgs?
To pateikt nevar neviens.
Tas vienkārši notiek.
Un vai tad ir slikti?
Jā, dažreiz sāp.
Kad sēdi viens pats un skumsti.
Bet vai nav vienalga?
Tas ir kā zibens spēriens.
Tas pēkšņi pārņem tevi.
Un nu tu saproti.
Ka bijis tā vērts.
Es izbaudu ik mirkli.
Kopa ar tevi.
Tas ir kā brīnums.
Kas pārņem mani!
Ir brīži kad viss ir vienalga.
Ir sajūtas, ka tu neesi nekas
Nevienam tu neesi vajadzīgs
Tu vienkārši eksistē nevis dzīvo...
Bet tad kaut kas notiek,
Un tu atkal smaidi...
Tev liekas, ka labāk vairs nevar.
Tu atkal sajūties dzīvs!
Un mēs kā ping pong bumbiņa lakstam,
Šajā dzīves karuselī...
Un kur tas mūs vedīs,
Nezin neviens...
Pats galvenais ir nepadoties!
Lai arī kur tu tiktu izmests...
Jo ja tu jūti, tu esi dzīvs!
Un dzīvo šo jūtu dēļ....!
Reklāma
Apstāties, sajust, aizvērt acis...
Uzkāpt visaugstākajā kalnā...
Un ļauties mirklim...
Vai tas nebūtu vienreizēji?
Tu teiksi sapņotājs?
Un kāpēc gan nē?
Arī tas ir vajadzīgs
Lai varētu patiesi dzīvot....
Tu tikai padomā....
Uz brīdi es varu būt jebkurš...
Atrasties vienalga kur...
Un darīt visneiedomājamākās lietas...
Bet mūžību nevar sapņot,
Ir atkal jāatver acis!
Jāsāk saprast.
Un dzīvot pa īstam....
Vai tu maz nojaut...
Kā pēc tā tiecos?
Kopā ar tevi...
To sajust, izjust, izbaudīt.
Protams, ir bedres un šķēršļi.
Bet vai nav vienalga?
Ir jātiecas, jācer un jāpiepilda.
Šīs visas domas, vēlmes un sajūtas.
Kā gribu tikai to vienu...
Dienu kopā ar tevi.
Pēc tā tiecos ik mirkli.
Gaidot, cerot un mīlot.
Tas viss reiz notiks...
Kopā ar tevi.
Es varēšu savās rokās sajust tevi.
Šī mirkļa dēļ, dzīvošu mūžam.
Guļu gultā, visapkārt tāds klusums...
Vien sirds puksti un pulksteņa tikšķi skan.
Un atkal galvā šīs visas nebeidzamās domas.
Ir labi, nē slikti – ienīstu, nē tomēr mīlu.
Vienmēr šīs daudzās sajutās...
Un jūtos, kā būtu apmaldījies pats savās domās.
Situ dūri pret sienu, man sāp!
Nenormāli sāp!
Bet tās nav fiziskas sāpes, vaina ir galvā...
Un ir brīži kad gribas izplūst asarās...
Kāpēc? Tā vienkārši vajag, paliek vieglāk.
Ja jautāsi kāpēc, atbildi nesaņemsi!
Sākumā tā jāatrod man pašam...
Un tad man atkal gribas smieties..
Atceroties jaukos mirkļus šai dzīvē.
Šajā nolādētajā dzīvē!
Jā it kā spēle, bet vai ir dota instrukcija?
Protams, ka nē – veido to kā vien vēlies...
Bet ja nu ticis līdz augšai es saprotu, ka zemāk ir pieļauta kļūda?
Jaukt nost un sākt visu no gala?
Nē tam man nepietiek spēka...
Bet turpināt arī nav jēgas...
Jo viss kļūs vēl greizāks un nepareizāks...
Tad ko man darīt? Lūdzu kāds?
Atbilde slēpjas tevī pašā tu tikai ieklausies...
Tu teiksi, ka neko nedzirdi?
Nē! Tu negribi klausīties...
Un beidz vienreiz čīkstēt!
Tev jābūt stipram!
Un tikai tad tu vari turpināt...
Reklāma
Zinu, gara pentere, bet ja izlasīji ceru ka patika, ja tā liec man par to zināt, un izveidošu vēl kādu daļu ar saviem dzejoļiem...
Tev patiks šie raksti
