Čau visiem!
Šis ir jau aptuveni sestais mēģinājums uzrakstīt sakarīgu ievadu. Bet īstenībā - ko tur daudz rakstīt? Virsraksts jau visu ir pateicis. Šis ir neliels ieskats manos dzejoļos - un jūs esat laipni lūgti atstāt komentāros savu viedokli vai konstruktīvu kritiku, kā arī, vēlams, atklāt man, vai gribēsiet šeit redzēt vēl kādu no manām spēlēm ar latviešu valodu.
Lai jauka piektdiena!
Pēdējā deja
Češīras kaķis dejo pa tumsu
Ar mani, ar tevi un algebrisko summu
Tumsa lēkā no zara uz zaru
Viņš tai pakaļ ar naglu un āmuru
Ir agrs rīts un es redzu visas tās sejas
Es sēžu metro un viņš par mani smejas
Londonā, Parīzē, Tokijā, Milānā –
Esmu bijusi visur, bet viņa nav nekur
Es meklēju viņu, viņš nemeklē mani
Ceru, ka kādreiz mēs atradīsim sevi
Bet pagaidām es redzu tikai svešu seju,
Un Češīras kaķis sauc mani mājās uz pēdējo deju
***
vēlreiz un vēlreiz
es ieelpoju vārdus
jaukus un indīgus smagos metālus
izgaršoju šausmu stāstus
kvadrātfunkciju grafikus
jau simtu astoņpadsmit gadus
šajā mājā spokojas
pusaudžu garastāvokļa svārstības
biedē garāmgājējus
griežu pēdējo valsi uz ledus
bet nemāku slidot
tas nozīmē, es varu tikai lidot
***
Pilsētas bērni
Mani neviens nav audzinājis
Īstā angļu garā
Ne arī amerikāņu
Bet iemīlos es
Otrā pasaules malā
Starp visām šīm līnijām
Salauzītām hiperbolām
Meklēju īsto lidmašīnu
Atrodot tikai vienu bezdelīgu
Bet tas nekas, jo mēs esam divas
Divas virs vienas bezgalības
Viņa lidos, bet es pazudīšu laikā
Meklējiet mani kādā svešā pilsētā
***
aizjūras karaļi amerikāņi
viņi likās tik nesasniedzami
piecgadīga bērna prātā
šķirstot žurnālus pasaules malā
bet kādu dienu uzsniga sniegs
un sasala ziedi vasaras dārzā
parādījās plaisas pelēkā trotuārā
un viņi lēnām saprata
viņi izauga un peldēja pa Rīgas ielām
kā nekoordinēti gulbji smagām skolas somām
smējās un lidoja
krita un dažreiz raudāja
elpoja sastāvējušos brīvību
bet reiz viņi atnesīs mājās horizontu
***
šī diena ir tik savāda
tā pagājusi klusumā
mazā, mazā pilsētā
karaļvalstī apburtā
par tālu un par ātru
aizskrējis ir laiks
nogriežos ap stūri
atgriezties nav vērts
es aiziešu līdz galam
līdz pat haosa malai...
roku rokā ar neko
mainīgo un atkarīgo
varbūt man pat paveiksies
un jaunas durvis atvērsies...