Lai arī šī super karstā vasara jau iet uz beigām, es gribu pastāstīt par notikumiem, kas risinājās jūnija sākumā. Kopš Dāvis uzzināja par šo blogu, mēs nebijām runājuši.
Es biju divas reizes zvanījis, viņš necēla un uz ziņām neatbildēja, tāpēc es viņu liku mierā, un respektēju viņa rīcību. Līdz pēkšņi 1.jūnijā saņēmu negaidītu, bet patīkamu ziņu no Dāvja: “Ejam uz arēnu skatīties hoķi?” Hokejs ir viens no maniem iecinītākajiem sporta veidiem, un iespēju apmeklēt čempionātu klātienē sen esmu gaidījis. 2006. gadā, kad pirmo reizi čempis bija Rīgā, mani tētis bija paņēmis līdzi uz bēdīgi sleveno Latvijas - Kanādas spēli. Toreiz biju vēl bērns, bet tā atmosfēra kas valdīja Arēnā man palikusi atmiņā uz visu mūžu. Kad uzzināju, ka Latvijas Vācijas spēli būs iespēja apmeklēt klātienē, es sāku meklēt draugus, ar kuriem kopā aiziet uz šo spēli. Bet visi kurus uzrunāju, vēl nebija vai nu paspējuši nopotēties, vai nebija pārslimojuši vīrusu un nekvalificējās sertifikāta saņemšani. Tāpēc Dāvja ziņa mani iepriecināja dubultā, pirmkārt varēšu aiziet uz hoķi dzīvajā, kas būs pirmais publiskais pasākums kuru apmeklēju vairāk kā pusgada laikā. Otrkārt, būs iespēja izrunāt lietas ar manu draugu. Tā kā biju pārslimojis Covid’u marta pašā sākumā, tad vēl jūnija pirmajās dienās es kvalificējos Covid sertifikāta standartam, un aizpildījis visas formalitātes varēju apmeklēt Pasaules čempionāta spēles klātienē.
Es atbildēju Dāvim, ka jā, es ļoti labprāt aizietu uz hoķi, un pat piedāvāju nopirkt biļetes mums abiem, kā nelielu atvainošanās žestu par esošo situāciju. 110 EUR par biļeti nav maza nauda, bet tajā pašā laikā šķita pieņemami tāda mēroga pasākumam, lai gan saprotu, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, tas ir krietni par daudz vienam pasākumam. Dāvim nebija nekādu iebildumu pret to, ka nopērku biļetes, tā nu es sāku sarežģīto biļešu pirkšanas procesu. Izrādās, tas bija daudz lielāks čakars nekā biju iztēlojies. Sistēma laikam nebija vēl gatava, jo vairāki pirmie mēģinājumi beidzās neveiksmīgi. Mainīju brovserus, tik un tā sistēma kārās augšā, un pēc gandrīz stundas ņemšanās es teju izlidināju telefonu pa Plazas logu. Tomēr beigās man viss izdevās, un pēc gandrīz stundas čekarēšanās biļešu pirkšanas sistēmā, man rokā (telefonā) bija divas biļetes uz Pasaules čempionāta spēli Latvija-Vācija.
Sajūtas par čempionāta spēļu apmeklēšanu man bija divējādas. No vienas puses bija baigi žēl, ka čempis notiek Rīgā, bet spēles nedrīkst apmeklēt īstie fani, un līdz ar to arēnā pietrūkst atmosfēras. No otras puses, šī limitētā pieeja vienai spēlei deva kaut kādu ekskluzivitātes piesitienu, kas sniedza gandarījumu, ka esmu viens no nedaudzajiem, kas šo čempionātu ir izbaudījis arī dzīvajā.
Jau iepriekš bija zināms, ka spēles laikā arēnā alu nepārdos, tāpēc nolēmu uz spēli doties ar auto. Sarunāju, ka pa ceļam savākšu Dāvi un, piebraucis pie viņa mājas, aizsūtīju ziņu, ka es gaidu viņu lejā. Mēs ar Dāvi esam divi pieauguši vīrieši, un es zināju, ka atrisināsim šo konfliktu, bet tik un tā es jutos nedaudz satraukts, kamēr gaidīju viņu, jo nezināju, kāda tieši būs viņa attieksme. Pēc neilga brīža Dāvis bija jau lejā. Mēs sasveicinājāmies kā vienmēr, tā it kā nekas nebūtu noticis, un tas bija vēl viens signāls, ka mūsu draudzībai nekādas briesmas nedraud. Izdomājām, ka noparkošos tur pat pie Dāvja mājām, jo viņš dzīvo nelielas pastaigas attālumā no Arēnas un diezgan droši, ka nekur īpaši tuvāk mēs noparkoties Arēnai nevarēsim. Šī pastaiga arī noderēja lai izrunātu esošo situāciju un apraktu kara cirvi. Dāvis pateica, ka visvairāk viņu šokēja nevis tas, ka esmu iekļāvis viņu savos stāstos, bet tas, ka nebiju viņam izstāstījis par pašu blogu. Par manu un Ramonas vēsturi viņš arī protams nebija priecīgs, un teica, ka ja šāda situācija kādreiz atkārtotos, tad lai es uzreiz viņam par to pastāstu. Kā saka Bros before hoes! Mēs vienojāmies, ka varu turpināt iekļaut Dāvja dzīves nianses šajā blogā, ja vien viņš nav pateicis konkrēti “par šo lūdzu neraksti.”
Pa lielam mēs izrunājām šo radušos situāciju kā divi pieauguši cilvēki, bez drāmas un liekiem apvainojumiem. Esmu ļoti priecīgs, ka mūsu draudzība necieta no šīs situācijas, un varējām atkal baudīt dzīvi, nu jau kā divi brīvi džeki, jo bijām tikuši vaļā no mūsu drāmu karalienēm Ramonas un Annas izskatā. Dāvis pat izteica piedāvājumu “Davai šajā vasarā vienkārši baudām dzīvi, un galvenais neiesaistāmies nekādās attiecībās.” Man šī ideja patika, un paspieduši viens otram roku mēs bijām oficiāli aprakuši mūsu kara cirvi un varējām baudīt hokeja maču.
Ko tur daudz par pašu maču lai stāsta. Visi jūs zināt, kā tas beidzās. Tā sasodītā Vācija jau kuro reizi mums aizliek kāju priekšā. Atmosfēra arēnā bija jocīga, jo visas tirdzniecības vietas bija ciet, līdz ar to alkoholu nepārdeva, apsargi čekoja, lai visiem ir maskas un tāpat pa arēnu lai neviens neblandās. Ja godīgi, neko daudz negribas pat par to spēli rakstīt, vēl aizvien škrobe par rezultātu, jo pēc uzvaras pār Kanādu, šķita, ka šis beidzot varētu būt mūsu čempis, bet atkal tā pati ierastā 11. vieta.
Pēc spēles devāmies mājās, bet nākošajā dienā man bija sarunāta futbola spēle pludmalē ar čomiem no skolas. Sarunājām, ka Dāvis arī piebiedrosies, un pēc futbola mača aiziesim kaut kur nedaudz ietusēt. Jau sākās dažādi atvieglojumi, un āra bāri bija jau vaļā, tāpēc varēsim vismaz iedzert normāli publiskā vietā, un šī dzīvokļu un mājas dzeršana beidzot būs beigusies.
Nākamajā dienā ar Dāvi devāmies uz Jūrmalu spēlēt futbolu. Braucot cauri pilsētas satiksmei, kādā brīdī sanāca pie sarkanās gaismas apstāties blakus sarkanam Peugeot kabrioletam. To vadīja simpātiska meitene un blakus viņai sēdēja ne mazāk smuka draudzene. Dāvis viņām pamāja ar galvu un, atvēris logu, uzprasīja “uz kurieni meitenes brauc?” Meitenes pasmaidīja un atbildēja, ka uz Jūrmalu. Bija iedegusies zaļā gaisma un es sāku braukt, bet Dāvis mani noinstruēja, lai es tikai neaizbraucu par ātru, un mēģinu pie nākošās sarkanās gaismas atkal apstāties viņām blakus. Es braucu pa Kalnciema ielas kreiso joslu, viņas pa labo. Mūsu josla kustējās nedaudz ātrāk, bet Dāvis lika man turēties līdzi sarkanajam kabrioletam ignorējot vispārpieņemto satiksmes etiķeti, lai nepalaistu garām iespēju nākošajā luksoforā turpināt flirtēt ar meitenēm. Pie nākošā krustojuma atkal nostājāmies blakus, un Dāvis uzsauca vadītājai, lai iedod savu telefona numuru. Viņa sasmējās un pamāja ar galvu, ka nē. Viņa norādīja uz luksoforu, ka tas tūlīt iedegsies zaļš, un būs jābrauc tālāk, tad Dāvis pilnīgi negaidīt izvilka savu telefonu no kabatas, atbloķēja to un pasniedza viņai, sakām: “paņem, ieraksti savu numuru, pie nākošā krustojumā atdosi atpakaļ.” Par tādu gājienu pārsteigtas bija ne vien abas meitenes, bet jo īpaši es! Dāvis parasti ir bijis tāds nedaudz klusais tips, mierīgs, nosvērts. Šādu spontānu izgājienu es no viņa vispār nebiju gaidījis. Tomēr meitenes paņēma telefonu, un pie nākošās sarkanās gaismas atdeva to atpakaļ Dāvim. Mēs bijām jau tikuši pie Spices, un visu jūrmalas šoseju es nebiju gatavs blakus čubināt lēni braucošajam sarkanajam Peugeot, tāpēc tā kā mums bija viņu telefona numurs, es uzspiedu uz gāzes pedāļa un mēs devāmies spēlēt futbolu. Pa ceļam Dāvis jau sāka saraksti ar meitenēm. Meiteni pie stūres sauca Alise un viņas draudzeni Kristīne. Tā kā Dāvis jau sāka flirtēt ar Alisi, tad pēc nerakstītajiem likumiem man “pienācās” Kristīne. Vēl pirms mēs bijām sākuši spēlēt futbolu, Dāvis jau bija sarunājis iedzert kādu kokteili ar abām meitenēm Jūrmalas kafejnīcā pēc 2 stundām. Nu gan Dāvis dod!
Kā beidzās mūsu randiņš ar meitenēm lasi manā blogā.
https://mistersx.com/davis-ir-noravies-no-kedes/?utm_source=spoki&utm_medium=post
