Ļoti atvainojos, ka kādu laiciņu neliku jaunas daļas, man vienkārši brīvdienās nebija laika. Redzams, ka tas ir darījis savu.Bet nu jauna daļa ir klāt! Un jau atkal muļķīgais jautājums - vai nu man ir jēga turpināt, vai arī lasītājus šis stāsts vairs nepiesaista? :( Vēl labprāt uzklausītu jūsu ieteikumus par kļūdām, lietām, ko gribētu sagaidīt tālāk. ;)
***
Pamodos no tā, ka lielās lietus lāses sitās pret mana loga palodzi. Atvēru acis un secināju, ka esmu piecēlusies agrāk, nekā vajadzētu.
- Tas bija tikai murgs..- sev atkārtoju.
Paņēmu telefonu, neatbildētu ziņu nebija. Es, ar mokām, izlīdu no gultas, uzvilku čības un devos uz vannasistabu. Iegāju karstā dušā, kas man palīdzēja pamosties. Izkāpusi no dušas, es uzsāku ikrīta rakāšanos skapī.
- Man nav ko vilkt. - pie sevis nopūtu, skatoties uz daudzajām drēbēm manā skapī. Tā ir viena no meiteņu problēmām - tev var būt kaut divi pilni skapji ar drēbēm, bet tev tikuntā nebūs, ko vilkt. Atradusi melnu adītu džemperīti un gaišās džinsas, es tos noliku uz gultas, un devos lejā brokastīs.
- Labrīt visiem, - iegājusi virtuvē pasveicināju brāli, mammu un tēti.
Apsēdos pie galda un sāku dzert savu tēju, līdz pirms durvīm kāds zvanīja.
- Es atvēršu, - mamma, nolikusi kafijas krūzi uz galda, noteica, un devās atvērt durvis.
- Alis, pie tevis. - viņa, ienākusi virtuvē un man uzsmaidījusi, noteica.
- Kas gan...- es, murminot, devos uz koridoru pie nezināmā viesa.
- Labrīt. - tas bija Lūks, ģērbies līdzīgi kā parasti, un ar, vēja sabužinātiem, matiem.
- Labrīt, - noteicu un uzsmaidīju puisim.
- Jauki izskaties. - Lūka sejā parādījās viltīgs smīns. Pareizi...es tak nebiju pārģērbusies. Mani mati bija sasieti nevīžīgā zirgastē un mugurā bija mīļākā pidžama.
- Ak, galīgi aizmirsu. Es tūlīt būšu atpakaļ, - noteikusi Lūkam, uzskrēju augšā.
Ātri uzvilkusi, uz gultas noliktās, drēbes, es pārtaisīju matus, uzkrāsoju skropstu tušu, un, paņēmusi somu, devos lejā.
- Nu tā ir labāk, - Lūks, mani nopētot, teica, - lai gan...arī iepriekš nebija ne vainas. - viņa sejā atkal uzplauka smīns, parādot viņa vaigu bedrītes.
Jutu kā nosarkstu.
- Ko tu vēlējies, uz šejieni braucot? - stāvot pretī puisim, es vaicāju.
- Gribēju tevi aizvest uz skolu un cerēju, ka būšu paspējis laikā, un tu vēl nebūsi prom. - viņš noteica.
- Labi, - es noteicu un sāku vilkt zābakus.
Atvadījusies no mājiniekiem, novērtējusi brāļa neapmierināto skatienu, es izgāju pa mājas durvīm un iesēdos Lūka mašīnā.
Braucot uz skolu, es skatījos ārā pa logu. Koki bija krāšņi kā pasakās, daži bija palikuši jau bez lapām, un zālē bija redzamas baltas sarmas lāsītes.
- Klau, Lūk, man tev ir viens jautājums..- es noteicu un pagriezu klusāk radio.
- Jā, es klausos, - viņš, uz brīdi novērstdams skatienu no ceļa, noteica.
- Kā tu pazīsti manu brāli - Ēriku? - es vaicāju, skatoties tieši Lūkam sejā.
- Kāpēc tu domā, ka es pazīstu tavu brāli? - viņš neizpratnē jautāja.
- Jo man tā teica Ēriks. - noteicu cik vien nopietni varēju.
- Varbūt viņš sajuaca mani ar kādu citu...- Lūks, uz mani paskatoties un pasmaidot, noteica.
- Varbūt..- nopūtu.
Nepamanīju, ka jau bijām piebraukuši pie skolas.
- Labi, es tad nu iešu, - paņēmusi savu somu no aizmugures sēdekļa, noteicu Lūkam.
- Pagaidi. - viņš mani apturēja taisīt vaļā mašīnas durvis.
- Kas? - es nesapratnē jautāju.
Lūks mani pievilka sev klāt un noskūpstīja. Taureņi kārtējo reizi sāka savu dzīvespriecīgo deju.
- Nu mana diena būs daudz labāka, - ieskatījos Lūkam acīš un noteicu.
- Man prieks par to. - puisis pasmaidīja, un atstāja vieglu skūpstu uz mana kakla un lūpām.
- Nu man tiešām ir jāiet, lai cik ļoti es arī negribētu. - noteicu un atvēru mašīnas durvis.
Pirms aizgāju, Lūks mani pagodināja ar savu burvīgo smaidu. Biju priecīga par visu. Nekas nevarēja sabojāt šo dienu. Tā vismaz es domāju.
