Dark. [7]4

***Šo daļu tulkoja mrno1***

Es paspēju izvairīties no mammas nospiedošajiem jautājumiem par manu pārašanos mājās. Es klusiņām uzkāpu pa kāpnēm uz savu istabu, kur varēju paslēpties. Kad mamma no rīta prasīja par randiņu es nebiju ļoti pretīmnākoša ar informāciju. Es īpaši negribēju pārrunāt vakaru, kura laikā izbēgu pa logu, bēgu no puiša kas bija mani uzaicinājis uz randiņu un iekritu ūdenī. Neesmu pārliecināta, ka viņa sapratīs, jo viņa ir iedomājusies Hariju perfektu.

'Atvainojiet?'
'Kā es varu jums palīdzēt?' uzsmaidīju pretīm stāvošajai sievietei.
'Es meklēju jauno McFly albūmu. Mana meita tos mīl un es gribēju viņai to uzdāvināt dzimšanas dienā.'
'Protams, sekojiet man.'

Es viņu aizvdu uz mūzikas nodaļu apstājoties pie "M" sadaļas. Mani pirksti ātri izbrauca cauri diskiem līdz atrada vajadzīgo.

'Lūdzu.' Es pasmaidīju. 'Šis albūms ir izcils, jūsu meitai patiks.'
'Paldies par palīdzību.'

Viņa atsmaidīja pretīm pirms devās uz kasēm. Manas domas aizklīda kāmēr kārtoju nepareizi novietotos diskus. Es noņēmu matus no savas sejas un aizliku aiz auss. Manas acis pašāvās augšup izdzirdot, ka kāds ienāk. Acis iepletās atpazīstot melnās matu cirtas.
Mana pirmā reakcija bija slēpties. Es nometos uz ceļiem un rāpoju gar nodaļu uz aizmugures telpu nepamanītai. Kā viņš zināja, ka es te strādāju? Aizrāpoju garām nākamajam stūrim un pārbaudīju vai gaiss tīrs, devos uz savu mērķi.

'Emma?'

Es prātā nolādēju Stīvu kad dzirdēju, ka viņš sauc manu vārdu. Nē, nē, nē! Es palielināju ātrumu tuvojoties izejai. Elsas izsprāga pār lūpām, kad pamanīju pāri Converse botas tieši sev priekša. Manas acis pārlaida skatienu viņa garajām kājām pirms ieraudzīja viņa zaļās acis. Viņš smīnēja atklājot savas dziļās bedrītes.

'Sveika, skaistulīt.'

Harijs mani pagrāba aiz rokām uzraujot uz kājām. Es izvairījos no viņa pieskāriena, kad pirksti gribēja noņemt matus no manas sejas.

'Ko tu darīji uz zemes?' viņš ironizēja.
'E-es kaut ko nometu.'

Viņš ieķiķinājās. Bija skaidrs ka viņš neticēja maniem meliem. Es priecājos, ka esam publiskā vietā, jo tas Harijam lika kaut mazliet savaldīties. Kaut gan zināju, ka tas viņam netraucē. Mans prāts tūdaļ atgriezās pie notikumiem restorānā.

'Kapēc neatrakstīji man?'

Tas būtu nevainīgs jautājums, ja vien nebūtu nācis no Harija mutes.

'Tu man prasīji, kas man mugurā.' atbildēju ar riebumu.
'Un tu neatbildēji, tapēc nodomāju, ka esi kaila.' Viņš ķiķināja.

Es nostenējos. Tas ir viss par ko viņš domā? Es pagriezos, lai dotos prom no viņa, bet Harijs noķēra mani aiz plaukstas. Viņš parāva mani un es ietriecos viņa ķermenī. Viņa lūpas uzspieda karstu skūpstu uz manas mutes. Es pieliku visu spēku, lai atgrūstu viņu. Viņš nebija pakustējies, bet gribēju, lai viņš zina, es iebilstu pret viņa izdarībām.

'Emma?'

Mūs iztraucēja Stīvs, kas nokaitināja Hariju.

'Vai tev viss kartībā?' viņš pajautāja.
'Labi.'

Stīvs nebija daudz īsāks par Hariju, bet viņa blondie mati pilnībā kontsraktēja ar Harija cirtām. Viņš panāca mums tuvāk. Es redzēju viņa sejā, ka viņš nebija pārliecināts par manu atbildi.

'Popijai vajag tavu palīdzību pie kasēm.'
'Ok.'

Harijs vēl joprojām stingri turēja manu roka savā lielajā plaukstā. Es palūkojos uz viņa seju. Viņa skaties uzlūkoja mani.

'Tu atkal nāksi ar mani uz randiņu.' Viņa rupjā balss noteica.
'Harij.' Es viņu brīdināju.
Viņš stingri uzlūkoja Stīvu. Vai Harijs mēģināja izprovocēt kaut kādu reakciju no viņa? Es mēģināju noņemt viņa pirkstus no savas ādas, bet man neizdevās.

'Manuprāt tev tagad jāiet.' Stīvs viņam tieši pateica.

***Un vēlreiz, liels tev paldies mrno1***

Harijs nemaz nepakustējās. Es sarāvos, kad viņš saņēma manu roku vēl spēcīgāk, tas sāpēja. Es varēju just Harija karsto elpu sev uz galvas. Stīvs paņēma manu roku un viegli pavilka mani uz savu pusi. Viņš bija dusmīgs, acīmredzami Harijam nepatika tas, ka Stīvs mēģināja mani viņam atņemt. Mani pārņēma atvieglojums, kad Harijs beidzot atlaida manu roku.

"Tiksimies vēlāk, Emma!" Viņš man piemiedza ar aci, tad pagriezās un gāja prom.

Muskuļi viņa mugurā bija ļoti labi redzami, kad viņš atvēra veikala smagās durvis.

"Vai tev viss kārtībā?" Es novērsos no veikala durvīm un atkal pievērsos Stīvam. "Jā, paldies ka palīdzēji! Paldies!"

****

Es iedevu vīrietim viņa maisiņu un noskatījos kā viņš izgāja no veikala.

"Es eju pusdienās." Es pamāju ar galvu apliecinot to, ka dzirdēju ko Stīvs nupat paziņoja un noskatījos kā stīvs iziet no veikala pa sētas durvīm.

Es ar Popiju mazliet vēl papļāpāju par šo un to. Pēc tam viņa aizgāja sakārot 'S' sadaļu, kas atkal bija izvandīta. Es pagriezos uz skaņu ko radīja kāds stikla priekšmets nokrītot.

"Stīv? Es domāju ka tu aizgāji pusdienu pārtraukumā?" Es iepletu acis, kad ieraudzīju kā viņš izkatās.

Viņa labais vaigs bija noklāts ar asinīm no viņa deguna.

"Ak Dievs, kas notika?" Es ātri aizgāju pie viņa, bet viņš iztiepa roku liekot man saprast, ka viņš nevēlas lai es viņam īpaši tuvotos.

"Neuztraucies," viņš vāji pasmaidīja, "es vienkārši paklupu un nokritu."

"Varbūt man tev kaut ko atnest? Ledu varbūt?"

"Nē, nevajag, viss ir kārtībā."

****

Stīvs mums pateica ka mēs šodien varam doties mājās agrāk parcik apmeklētāji vairs neiegriezās vakara pusē. Es paspēru akmeni kas bija uz ietves kas virzījās gar mašīnu stāvlaukumu. Es pacēlu skatienu no zemes un pārlūkoju visus auto, kas bija stāvlaukumā. Man pašai nebija mašīnas, tādēļ es biju spiesta iet mājās ar kājām.

Man uz mirkli apstājās elpa, kad es ieraudzīju man tik ļoti labi pazīstamo, melno automašīnu. Es apskatījos sev visapkārt, panikā. Taču tad, kad es atgriezu skatienu uz virzienu kurā es sākotnēji gāju, es atlēcu atpakaļ no izbīļa. Harijs stāvēja tieši man priekšā. Smaids šķērsoja viņa skaisto seju. Viņš paskatījās lejā uz mani ar lielu smaidu.

"Tevi vajag aizvest?"

"Es.....es..."

"Davai, nāc." Viņš paņēma mani aiz rokas un sāka vilkt uz savas mašīnas pusi.

Man pat neatlika laiks protestam. Es pievērsu savu skatienu uz vietu kur mūsu āda saskārās un paskatījos un viņa roku. Es saraucu pieri neizpratnē un stingri apstājos uz vietas tādējādi ierobežojot Harija ātrumu.

"Kas notika ar tavu roku?" Mans īkšķis viegli pārbrauca pāri viņa pirktu locītavām, uz tām bija mazas brūcītes un tās izkatījās svaigas.

Es paskatījos uz viņu un gaidīju atbildi.

"Nekas." viņš man meloja.

Viņš mēģināja atraut savu roku no manas, bet es to saķēru un stingri turēju. Es piegāju viņam tuvāk, kamēr viņš vēroja katru manu kustību.

"Harij, vai tu..."

"Emma, aizmirsti. Nesāc."

Viņš bija tas, kurs iepriekš bija iesitis Stīvam. Es to zināju.

"Vienkārši kāp mašīnā." viņš agresīvi man pavēlēja.

Bet es neesmu no tām meitenēm, kas tik viegli pakļaujas.

Kā jau jūs sapratāt Emma strādā mūzikas veikaliņā, tad nu luk šādi aptuveni tas varētu izkatīties. :)