Fotografēšna man nepavisam nav profesionāla nodarbe. Tīri savam priekam, izklaidei, prāta asināšanai. Vispār vairāk tīk bildēt cilvēkus, bet kaut kā profesionāli to vēl neesmu mēģinājis darīt. Gan jau. Tā doma par mirkļa notveršanu, podziņu spaidīšanu, eksperimentēšanu ar leņķiem un opcijām. Un vienas kopējas sajūtas veidošanu- gluži kā ar miniatūru rakstīšanu. Mazliet rakstu, mazliet fotografēju, braucu ar velo un mācu snovot. Mazliet mīlu dzīvi, mazliet esmu.
Foto-stāsts. Rīga pirms un Sigulda pēc sniega. 50 kilometru atstatuma ceļojums atmiņās.
Bilžu autors esmu es, Mārtiņš Kubulnieks un tās uzņemtas pastaigā, šodien un pirms pāris nedēļām.
Fonā skanēja Gotye albums. Noskaņai pievienošu dziesmu no Gotye repertuāra- Somebody i used to know.
Lasi, iedvesmojies, komentē, vērtē un padod tālāk!
Ar cieņu, Mārtiņš Kubulnieks.
Kad pamosties un atver acis, pirmais ko redzi ir dienasgaisma, kas iepeld istabas kantainajās sienās un spēlē savu teātri uz tām. Saule, ja spētu runāt, to vien darītu kā spēlētu teātri. Drāmu, komēdiju vai šausmustāstus- nu nezinu. Zinu ,ka tas būtu skaisti. No rīta, līdz vakaram. Gaisma caurvij dzīvi. Mākoņi ir debesu teātris. Rīgas debesu teātris.
Gaisma iemirdzējās telefona ekrānā un vīrs ar portfeli saņēma svarīgu īsziņu, svarīgā dienā, svarīgā istabā, kopā ar svarīgiem citiem vīriem ar portfeli. Svarīga sēde tika apstādināta, svarīgi vīri steidzami traucās ārā no telpas un tuntulējās iekšā savos mersedesos. Piemidzis policists savā volvo raķetē pēkšņi kļuva možs, izdzirdējis savā rācijā svarīgu mudinājumu. Piestartē dzinēju, iedarbina bākuguni, ieburkšķ rācijā un ceļš kļūst tā vienīgā doma. Uz Domi, uz Domi, svarīgi vīri jāpavada uz Domi, svarīgus jautājumus risināt un dzert svarīgu darba kafiju.
Kur svarīgi vīri, tur kamera un žurnālistu sausā daiļrunība. Vārdi, aparatūra, rutīna un ziņu krāsainība. Centies pastāstīt pasaulei svarīgo, lai gan tā ir tikai žurnālista ikdienas rutīna, kārtējā ziņa. Ikdienas vārdu jūra ar kontekstu par svarīgiem vīriem, kas lēmuši svarīgas lietas. Strādnieku Valdi tā interesē maz, ka tik nauda nezūd, ka tik nauda rodas. Tad žurnālists saņem jaunu ziņu, krāsas saspilgtinās, sensācija radusies, jauns notikumu pavērsiens, jāsteidzas intervēt citus svarīgus vīrus, jārada ziņa, kas interesēs pat strādnieku Valdi, jo var pat nauda pazust, var, ir draudi, ir briesmas. Redz, vispraigākajos brīžos gadās arī, ka aukla kurpei atsaitējusies. Labi gan, ka ir kolēģi, kas to paziņo. Citādi sazin kas var atgadīties, ja nu Valdis neuzzina par svarīgo?
Kurš gan to būtu domājis, ka nevainīga vāverīte var kļūt par reklāmu? Kas gan to būtu paredzējis, ka nevainīga vāverīte, kas grauž riekstu nākotnē reiz būs attēls uz kādas ēkas skatloga un vēstīs par to, ka ir dabiski krāt? Neviens, visticamāk. Vāverīte iepriekšējā dzīvē, iespējams, bija baņķiere un tāpēc tik fotogēniski mirdzēja skatlogā. Jocīgi gan, redz, dzīvo, strādā, pelni naudu, esi baņķieris, bet tad viss apraujas, beidzas trakais peļņas un dzīves virpulis, ieslēdzas kas pavisam cits, piemēram vāveres virpulis, kurš sastāv tik vien kā no riekstu ēšanas un pozēšanas reklāmām? Kurš gan to būtu domājis, ka tik lieliska reklāma varētu būt iestādei, kurā ir ļaudis, kam ir mantkārība uz riekstiem un tāpēc visa iestāde izzūd kā tāds riekstiņš nevainīgas vāveres mīlīgajās ķepās? Nekādas divdomības.
Kad trolejbuss apstājas blakus opelim, rodas tāda dīvaina jūtu ķīmija. It kā kņud tur iekšā, it kā mazliet naids par to, ka tik mazs var tik ātri, it kā mazliet lepnums par savu lielumu un it kā mazliet skumjas par atcerēšanos, ka esi pieķēdēts pie troses kā tāds skumjš, vecs suns lauku sētā. Visi trolejbusi reiz atceras bērnību, kad nebija visādu opeļu, kas ar saviem dīzeļmotoriem spēja saspolēt visu asfaltu vienās bedrēs, kad trolejbusu mīlīgais ”eeee” cilvēkiem bija kaut kā interesanta, nevis apnikuša vēsts. Veci trolejbusi ir kā mīlīgi burvji- tie sevī uzsūc pensionāru dvēseļu enerģētiku, bīstās jauno enerģētikas un turpina dunēt, pasaulei dodot to savu ”eeee” skanējumu. Un māns ir tas, ka trolejbusi iet uz elektrību. Tie nav ne ar ko labāki par tramvajiem, tie arī iet uz dvēselēm. Es zinu, man viņi stāstīja. Varbūt arī tas izskaidro faktu kāpēc daudzi pensionāri ir iemīļojuši tieši trolejbusus un tramvajus, Ziniet kā, savējie saprotas. Un nekādi opeļi tam nestāv līdz. Arī luksafori iedegas zaļi.
Reklāma
Man ir sapnis. Es kādreiz vēlos kļūt par taksistu, kurš vada pats savu takša radio. Es nezinu vai kāds pasaulē ir ko tādu jau darījis un dara, es zinu to, ka es to gribētu pamēģināt. Šī ideja nav patentēta, es gribu, lai man to kāds nozog. Nodibiniet takšu rādio uzņēmumu. nodibiniet droši! Es pie Jums pieteikšos darbā. Zinu, ka neesmu vienīgais, kas gribētu tādu darbu. Varat arī filmēt to rādiotaksismu. Gluži kā rādio viens nulle viens, es spēlēšu jaunāko skaisto mūziku savā rādio, būšu dzīvespriecīgs un iesaistīšu savus pasažierus rādiošovā. Būs konkursi, būs prieks vizināties gan man, gan pasažieriem, gan Tev, klausītāj. Zodziet, sasodīts, taču zodziet manu ideju un dibiniet internacionālus rādio-takšu uzņēmumus! Labi? Es apsolu, es pieteikšos darbā un izaugšu līdz autobusa-takš-radio vadītājam un rādiodžejam-guru. Es pat varētu lasīt miniatūras orientējoties Rīgas ielās. Nu labi, varu arī nelasīt. Tikai zodziet to sasodīto ideju!
Kamēr es vēl neesmu takš-rādio-guru, es esmu amatieris fotogrāfs, kurš raksta miniatūras, mīl dzīvi, ļaujās ekstrēmiem vaļaspriekiem, ciena un godā meitenes, cenšas kopt valodu, cīnīties par to, darbojas un iededzas par radošumu gan sevī, gan citos. Es esmu Latvietis un ziniet ko? Man tas visai labi patīk, pat ļoti, patiesībā, es šo apziņu mīlu tāpat kā latviešus un foršus cilvēkus, kas varbūt arī nav nemaz latvieši. Pasaule ir pārāk liela un dzīve ir pārāk īsa, lai dusmotos par pagātni un strīdētos par to cik kurš izglītots un cik kurš ne. Paliksim pie tā, ka man ir sava Latvija, kādam ir sava Anglija, citam ir Krievija. Tā vai tā, cilvēks ir svarīgākais un forši cilvēki ir visur. Arī debesis ir skaistas visur. Man ir viena mazā atziņa, kuru gribētu pasludināt nobeidzot Rīgas stāstu. Savas divdesmitgadīgās dzīves laikā esmu sapratis, ka visā pasaulē ir tik daudz dažādības un tik daudz cilvēku, bet tik maz jēgas tam visam, ko Jūs dēvējat par naudu un biznesu. Ja mēs spētu pārtikt no gaisa, radīt prieku no prieka ilgtermiņā, būt labi viens pret otru, pasaule būtu skaistākā vieta visā kosmosā. Bet tā nav. Mēs nejēdzam. Mēs esam muļķu bars sadūmotā zemē un smokam savos dūmos. Ja tāda ir mūsu izvēle, lai jau. Tikai tad jāatceras, ka sūdzēties ir bezjēdzīgi. Vismaz var priecāties par vienu- piederību konkrētam apgabalam un tā skaistumu. Ja ne visu pasauli, tad vismaz Latviju. Cienīt un godāt to kā pašam sevi (!). Mīlēt. Patriotisms sākas ar sevi. Tam nav robežu. Jūs izdomājāt robežas, nevis es. Brīvība ir eksistējoša parādība. Ne tikai piemineklī.
Pēc Rīgas ir sniegs. Balts, gurkstošs, auksts, svētku sajūtu rosinošs un skaists prieks. Pēc Rīgas ir sniegs. Tīrs, patiess, kūstošs sniegpārslu miegs. Ja Rīga mani saista ar savu kustību un vēsturisko vērtību, kas iespiežas cilvēku domās un ēku izskatā tikpat ļoti, cik mašīnu riepu saskarsmē ar ceļu un bruģi Vecrīgā, tad Sigulda ir tā pasaules mala, kuru pēc desmitgades pavadītas Rīgā saucu par otro desmitgadi mājās. Patiesi interesanti, ka desmit gadus esmu nodzīvojis Zolitūdes rajona briesmu stāstos un Siguldas pilsētas miera domugraudos. Desmit plus desmit. Siguldā ir skaistāk. Gan vasarā, kad daba zaļo un Gauja plūst kilometra attālumā, gan ziemā, kad koku zari pilni ar sniegu un kalni darbojas kilometra attlumā. Tad vēl panorāmas rats, lielā egle un miers. Miers, miers, miers. Prieks, ka miers.
Reklāma
Kad sniegu paņem rokā, tas izkūst veidojot miniatūru peļķi plaukstas bedrītē. Kad sniegu nobildē laikā, kad tas mierīgi guļ uz koka un gaida citus savus sniegpārslu brāļus, fonā esot Siguldas kalnu impērijai, zūd daļa tā patiesības. Tā ievijas fotokameras objektīvā un saglabājas attēla dziļdomībā. Tā vēsta: tur tālāk ir Gauja, blakus koki un pļava, netālu ir vēl viens kalna brālis un vēl netālu ir vēl divi, bet es esmu šeit. Esmu sniegpārslu apvienojums, kas dus saldā miegā, domājot vien par to, cik skaisti, cik skaisti ir šeit. Drīz būs kārtīga ziema, slēgsies iekšā pacēlājs un cilvēki smaidīs, baudot slēpošanas, snovošanas un citus priekus uz kalna. Pikas kritīs, lidos un ripos. Arī cilvēki. Drīz būs kārtīga ziema.
Ziemassvētki tuvojas. Klīda pa ceļu kāds vīrs. Bija auksts ziemas vakars, tumsa pārņēmusi pilsētas ielas un sniegs lielām pārslām izrotāja laternu gaismu. Automašīnas dīvaina iemesla pēc nebrauca, nemanīja nevienu pašu divlukturu rūcošo briesmonīti. Sals cirta dūraiņos iesaiņotajos pirkstgalos un izpūšot elpu vairs nevarēja manīt dvakas garaiņus, kas liecina par atdzišanu. Arī deguns netecēja vairs, šķita, ka sasalis. Soļi gurkstēja, ejot pa taciņu, kad vīrs nogriezās no ceļa. Viņš bija pamanījis baznīcu, tās parasti ir vaļā vakaros, tā ir iespēja sasildīties. Lai arī netic Dievam šis vīrs, baznīca to ievilināja savā plašumā un viedumā. Skan ērģeles, pie tām sēž pats mācītājs, viens pats. Vēl nav Ziemassvētki, iespējams, gatavojas tiem. Vīrs apsēžas uz cietā koka krēsla un klausās. Laiks skrien nemanot, jaka un dūraiņi paši novilkušies, arī cepure nokritusi turpat blakus uz krēsla. Te arī mācītājs pārtrauc ērģeļspēli. Ziemassvētki tuvojas, divi vīri satiekas. Sākas saruna, rodas diskusija un tad kā gadījies, kā ne viens no sarunbiedriem jau runā par savu ģimeni un atklāj ko tādu, kas izmaina visu. Izrādās, ka brāļi. Tādos brīžos cilvēki sāk ticēt ja ne Dievam, tad vismaz Ziemassvētku brīnumiem pavisam noteikti. Un kā nu ne, kaut kas mistisks šai pasaulē notiek, tas ir fakts. Pat neticīgākais reālists reiz pamanījis īstu spoku mēdz mainīt savas domas par mistiku. Tā ir. Un baznīca ir labākā vieta kur par to aprunāties aukstā ziemas pievakarē. Vai dienā.
