Daļa manis (6)2

Lorēna nemaz nepagura, staigājot pa veikaliem, un man pat šķita, ka tas ir meitenes talants. Nesaprotu, kā cilvēks spēja vienkārši ieiet veikalā, un, tikai uzmetot aci, atrast kaut ko ļoti skaistu un tādu, kas der kā uzliets. Man gan tas nācās grūtāk un ar draudzenes palīdzību es iegādājos drēbes, kuras man izskatījās labi, un nebija tik platas, kā biju pieradusi ģērbties.

Piemērīju puķainu, īsu kleitiņu un baltu bolero jaciņu, izgāju no pārģērbšanās kabīnītes un atrādījos Lorēnai, kura atzinīgi pacēla abus īkšķus,- Vispār, tev vajadzētu nākt ar mani iepirkties, kad vien vari. Tev ir krūtis, vecā,- meitene smejoties teica, nostājoties man aiz muguras,- Un kājas, kuru dēļ pat modelēm samestos šķebīgi.- viņa uzslavēja, un es sajutos daudz labāk.- Pērkam nost,- Lorēna atsaucīgi sacīja, un, paņēmusi savus džinsus un kašmira džemperīti, devās uz kasi, kamēr es pārģērbos drēbēs, kurās izskatījos daudz.. ne – sievišķīgāka.

Paņēmu savu kleitiņu un džinsus, un devos pie Lorēnas, un, kamēr priekšā bija rinda, nopirku sev pārīti auskariņu. Man nebija žēl naudas, jo tā bija mammas kredītkarte un Jānis bija mani pazemojis. Domāju, ka maza kompensācija par nodarīto nevienam nekaitēs.

Kad bijām samaksājušas par precēm, Lorēna mani ievilka smaržu veikaliņā, kurā ieejot jau, sajutu dažādo aromātu sajaukumu. Lorēna nekļūdīgi piegāja pie kāda no stendiem un uz labu laimi paņēma vienu flakoniņu, ko uzpūta man no rokas.- Pasmaržo.- draudzene pamācīja un es pasmaržoju delmu, kas smaržoja pēc..- Lilijas ar balto šokolādi. Turklāt dievīgi lētas. Ņem ciet.- draudzene teica, un pati paņēma sev kastīti rozā krāsā,- Es ņemšu tās pašas, tikai ar rozēm un šokolādi.-

-Kā tev tas izdodas?- īsti nesaprazdama, jautāju,- Kā tu panāc to, ka tu ,neieejot veikalā, jau zini, ko tu gribi?

-Gadiem audzis talants,- draudzene teica un steigšus parāva man aiz rokas,- Skaties tur!

-Kur tad?- es nesapratu, un draudzene norādīja uz puisi, kurš bija ar draugu, un uzsmaidīja man. Mums. Ar viņu bija draugs, kuram puisis norādīja uz mums. Samulsusi aizgriezos prom,- Kāpēc viņš uz mani tā skatās?

-Vai nav vienalga?- Lorēna plati smaidot vaicāja,- Velcies šurp,- draudzene mani aizvilka pie puišiem un, smaidot abus, uzlūkoja, kamēr es biju gatava no kauna vai zemē ielīst.- Sveiki, puiši. Vai jums kā palīdzēt?- Lorēna lietišķi jautāja, abus sasmīdinot.

-Tu izskaties pārāk skaisti, lai te strādātu,- viens no puišiem teica, bet otra acis nenolaidās no manējām,- Kā jūs sauc?

-Mani sauc Lorēna,- meitene nekavējoties iepazīstināja,- Un šī ir Kristīne.

-Un mēs ejam prom,- es noteicu un, saķērusi draudzeni aiz rokas, vilku viņu prom. Tomēr manu roku aizskāra puiša roka un tas bija maigs, bet spēcīgs tvēriens.

-Nav glīti mukt prom, kad neesat noklausījušās mūsu vārdus,- puisis piemiedza man ar aci, un pagrieza mani pret sevi,- Mani sauc Sandis, bet manu draugu sauc Ēriks.

-Prieks iepazīties,- nīgri sacīju, kad beidzot Sandis atlaida manu roku,- Bet mums tiešām ir jāiet.

-Nu nē, meitenes,- Ēriks, kurš šķita runātīgākais no dueta, sacīja,- Lorēna,- puisis uzrunāja manu draudzeni,- Tu taču negribi mukt prom, vai ne?

-Negribu gan,- Lorēna lielīgi atteica, uzmezdama man „Ko-pie-velna-tu-dari” skatienu,- Kristīne vienkārši ir nervoza, jo nesen izšķīrusies ar draugu.

Ko pie velna viņa dara? Pēc tā, ko meitene pateica, abi puiši saskatījās,- Un tu,- Ēriks viegli smaidot vaicāja,- Vai esi brīva?

-Es esmu rezervēta,- Lorēna teica, un pat man nācās iesmieties, cik stulbi tas izklausījās.- Bet tagad mums jāiegādājas smaržas,- viņa flirtējot atteica, un, satvērusi mani aiz rokas, aizvilka pie kases, izskatīdamās diezgan dusmīga,- Kas ar tevi ir, meitēn?

-Nu nevar tā vienkārši flirtēt ar puišiem, ko nepazīsti,-

-Dievs pasarg, Kristīne,- Lorēna noburkšķēja,- Tev jāiemācās dzīvot interesantāk.- draudzene sacīja, maksājot par smaržām.- Kur viņi ir?- draudzene klusi pavaicāja, meklēdama puišus, kurus nekur nemanījām. Paraustīju plecus, samaksāju par smaržām,- Tu noskaudi,- Lorēna izklausījās noskumusi, un, kad izgājām no veikala, puiši mūs sagaidīja ar plastmasa glāzītēm rokās, kurās bija kafijas.

-Lūdzu,- Sandis, smaidot man, iedeva kafiju, kurai bija putukrējuma cepurīte,- Vai nāksiet ar mums pastaigāties?- puisis pieklājīgi vaicāja. Paskatījos uz Lorēnu, kura izskatījās starojoša un pamāju ar galvu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dala-manis-7/685724