Daļa manis (12)1

Pirmdien mani beidzot palaida mājās. Mugurā uzvilku drēbes, kas bija platas manam augumam, lai paslēptu zilumus, kas bija radušies kritiena rezultātā. Pāri galvai pārvilku kapuci un, cik vien spēju, ar kosmētiku noslēpu visas zilumu pēdas. Nu, vismaz tik daudz, cik varēju. Pelēcīgi zilais tonis bija manāms pat aiz tonālā krēma.

Palātā ienāca Lorēna, kura bija solījusies mani aizvest mājup. Meitene apsēdās uz manas gultas un gaidoši mani uzlūkoja,- Esi gatava?- viņa jautāja.

-Es nezinu,- godīgi sacīju,- Neesmu īsti pārliecināta. Ejam,- sacīju un, paņēmusi savu vienīgo somu, izgāju no palātas, aiz sevis izslēdzot gaismas. Biju jau paņēmusi medicīnas dokumentus, tāpēc nenācās ilgāk uzkavēties šajā vietā. Vienīgais, kas man nepietrūks, būs šie žēlabainie skatieni, kuri ir pievērsti manai sejai.

-Kāpēc visi tā blenž?- Lorēna nesaprata, iedama man cieši blakus. Paraustīju plecus, un pārvilku kapuci vairāk pāri sejai, līdz manas sejas lielāko daļu klāja ēna,- Taču nekaunies.

-Tev viegli teikt,- es viņai uzšņācu, iesizdama pa lifta pogu, kas bija noskrandusi kā nabaga kažoka poga,- Ja jau tā uz mani blenž slimnīcā, kas te ir norma, tad kā būs skolā?

-Vienkārši nedomā par to,- Lorēna ieteica, un mēs iekāpām liftā, kas izskatījās kā izņemts no vistrakākās šausmu filmas. Nesaprotu, no kurienes, bet liftā skanēja mūzika. Ja nemaldos, skaņdarbs bija Šopēna „Bēru maršs”. Cik atbilstoši!

-Kur tad tavas rozes?- draudzene pabrīnījās, atcerējusies, ko redzēja manā istabā,-

-Gan jau tās būs noderīgākas kādam citam,- skumji teicu,- Tās ir no Kriša.

Lorēna sāka smieties un es viņai uzmetu skatienu. Draudzenes sejas izteiksme atmaiga,- Velns, es tavam brālim esmu šampanieti parādā.

-Par ko tu runā?-

-Nu kā.- Lorēna stāstīja, izkāpjot no lifta,- Tu teici, ka es Sandim nedrīkstu teikt neko, par to, kur tu atrodies, bet viņš pazīst puisi, kas redzēja, ka tevi izved ārā. Todien Sandis bija tev kaimiņos,- draudzene teica, un, paejot garām reģistratūrai, es neuzkrītoši pamāju medmāsām,- Viņš ieradās pie tevis, kad tu vēl gulēji, un, kad es viņam izskaidroju situāciju, viņš atstāja zīmīti un aizgāja, ielicis ziedus man klēpī.

-Un tālāk?- es viņu mudināju.

-Krišs izdomāja derības, - draudzene stāstīja jau klusāk,- Viņš teica, ka tu ticot ikvienam viņa vārdam. Es, protams, to apšaubīju, bet tas nekas. Manuprāt, tas bija „slēptais” motīvs. Īstais motīvs ir tas, ka tu esi viņa mazā māsiņa, un viņš negrib tev apkārt puišus.

-Es pat Sandi nepazīstu!-

-Nestāsti man šīs pasakas, meitēn,- Lorēna atteica, kad bijām izgājušas uz stāvlaukumu, kur spīdēja spoža rudens saule,- Tieši tā Edvards satika Bellu.

-Vai tu vienreiz aizvērsies?- es pasmējos un piešāvu roku pie vaiga, kas sāka smelgt.

-Labi, labi,- Lorēna atteica,- Ja vien tu man pastāstīsi visu par Krišu.

Nobolīju acis un iekāpu mašīnā, piesprādzēdama drošības jostu.

-Paklau, tev ir Sanda numurs?- iejautājos, kad draudzene veica U veida pagriezienu. Lorēna man uzmeta ieinteresētu skatienu un pameta man telefonu.

Mirkli šaubījos, vai mana rīcība būs adekvāta, bet beigās izlēmu par labu intuīcijai. Norakstīju numuru savā telefonā un pieliku klausuli pie auss.- Sandi, man tevi vajag..

-Kristīne?- Sandis izklausījās apmulsis,- Kas noticis?

-Jā,- es klusi noteicu, paskatīdamās uz Lorēnu, kura blenza taisni uz priekšu, vadīdama mašīnu,- Tiekamies Bastejkalnā pēc pusstundas.

-Gaidu tevi tur. Pašā augšā,- puisis piekodināja. Atvienoju sarunu un atdevu telefonu Lorēnai.

-Kas tev padomā?- Lorēna vaicāja. It kā neko nezinot, paraustīju plecus,- Laikam jāsāk pierast, ka tu nekad neko nesaki.

-Tieši tā,-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dala-manis-13/686271