...mēnessgaisma izgaismoja naktskreklu , kā zilgans tīmeklītis tas ieskāva kairinošu ķermeni ..., mana vīrietiskā būtība traucās pretī , alkstot pieskarties šim nepārvaramajam valdzinājumam ... Nezināmā aicinoši atpleta rokas - Nāc taču ! Tava kavēšanās ir apvainojums manam skaistumam. Alkas kā lingas mestu svieda manu sakaitēto ķermeni pretī savu ilgu piepildījumam! Nezināmā mazliet atkāpās , ar izstieptās rokas vēsajiem pirkstgaliem tikko jaušami skarot manaas krūtis ...mana sakarsusī miesa nočūkstēja kā plīts virsma , kad tai uzpil ūdens... , auļoja pulss! - Nesteidzies ,mīļais ..., ne šeit , nāc man līdz ...- čukstēja Nezināmā , - seko man ... Nesaprotot , vai sapnī , vai nomodā - es sekoju viņai ...Kā migla pašķīrās spogulis , kad mēs izgājām tam cauri , gaiss kļuva manāmi vēsāks , patīkami noglāstot manu sakarsušo ķermeni , pavīdēja kāda eja , tālumā vizēja blāva gaisma ...
-Nāc!- viņa atkal teica.
-Nāc un nebaidies, aizmirsties, seko man, nav vairs tālu.-
Kā paklausīgs jēriņš sekoju šai vēsajai straumei, izjuzdams nezināmu apmātību uzzināt vairāk par savu svešinieci. Soļi bija tik viegli, likās, ka apkārt notiekošais ir ārpus laika. Koki pazibēja acu skatienam, nomāktās debesis bija pārklātas ar dzestri pelēcīgiem mākoņiem, kuri slīdēja bez apstājas pārdabiskā ātrumā.
-Kur ejam?- saņēmies pavaicāju, bet iekšēji sapratu, man vienalga, manī bija vēlme tikt līdz galam, lai kur arī tas būtu.
Vājprāts, mirkļa laimes lidojums?
Tad pēkšņi apstājāmies, svešiniece pagriezās pret manim un ar pirkstu galiem viegli novilka pār manām lūpām. Šoreiz vēsums mijās ar karstumu, ar vēlmi sajust to vēl un vēl. Viņa neapstājās ne uz mirkli, glāsti slīdēja pār visu ķermeni, kā liegans vējš, tie mani aptvēra it visur, tā sajūta modinājā kaisli, tādu, kādu vēl nebiju izjutis.
-Kā tevi sauc?- pajautāju knapi spēdams izdvest skaņu.
-Klusē un baudi- viņa atteica –Baudi, ko tev sniedz- ..................
