Paldies tiem kas ir izturējuši un izlasījuši . :). Zinu, ka stāsts bija sasteigts. Vēlētos zināt Jūsu domas par šo manu Gara darbu :), un vai ir vērts rakstīt turpinājumu Vēlreiz paldies un tagad beigas.
XXVII
- Ko darīsim ar šiem ? - viens no tēraudzilajā apmetnī tērptajiem vaicāja zeltītajā tērptajam.
- Domu uzbrukums , ieslēdzu maskēšanās domu raidīšanu- Oliveram galvā atskanēja Es1206 balss, viņš bija pavisam aizmirsis par savu komutatoru. Paskatījies uz Timu viņš saprata, ka arī Tima komutators strādā.
- Šie tukšpauri nevienam nav vajadzīgi. Rīt svētkos mēs viņus publiski sodīsim it kā par to, ka viņi gribēja nogalināt karali. Sarausim viņu gabalos . Ha Ha ha – zeltītais ļauni nosmējās. – kur ir tas skuķis laiks jau viņai nākt ārā, viņai taču tik jāpaņem zizlis un buramvārdu grāmata. – zeltītais bija pagriezies, un skatījās pāri sētai.
„Es1206, radiosakarus ar Lindu” – Olivers domās nokomandēja
„ Radiosakarus nodibināt nav iespējams”- atbildēja Es1206
- Linda tās ir lamatas nenāc ārā, - Olivers no visa spēka iekliedzās un dabūjis belzienu ar kaut ko pa galvu zaudēja samaņu. Kad Olivers atguva samaņu, viņi vēl joprojām bija uz klints sienas, tikai aizvilkti līdz kāpnēm.
- Kur viņa ir – ārdījās zeltzvīņainais- sūtiet kādu iekšā.
- Tu tur, ej iekšā alā ,- kāds no tēraudzilajiem uzkliedza vienam no sargiem
- Manējais nē, manējais taču ... – sargs mēģināja protestēt, bet tad paklausīgi pagriezās un gāja lejā pa kāpnēm uz alas pusi. Olivers redzēja, ka sargs pieiet pie ieejas alā. No šejienes varēja redzēt, ka nedaudz dziļāk alas iekšienē ir metāla vārtiņi. Sargs tika, labi ja, līdz pusceļam no alas ieejas līdz vārtiņiem. Tad viņš nokrita, saķēra kaklu, sāka raustīties agonijā un beigās izkusa kā sniegs.
- Sūti vēl, sūti vēl – kā ārprātā kliedza zeltzvīņainais. Tad atskanēja grandiozs sprādziens. Likās visa zeme norībēja. Viņu vidū materializējās vēl viens stāvs. Šoreiz tā bija Linda.
Meitenei vienā rokā bija zizlis, ar melnu, kā ogle, akmeni galā un otrajā rokā Lindai bija lāzerpistole. Pirmais zižļa radītais stars triecās pret zeltzvīņaino, tas bez skaņas nokrita, ar lāzerpistoli viņa sašāva vēl vienu zvīņaino. Vēl pāris bliezienu un no zvīņainajiem neviens vairs nekustējās. Sargi paši visu pametuši skrēja projām. Cīņas vietā palika tikai viņi trīs.
- Kā tev tas izdevās – čamdot galvu pārsteigts jautāja Olivers.
- Nezini gan visu par savu mīļoto meiteni, - iesmējās Linda, bet pēc tam jau nopietni atbildēja – kad iegāju alā ar mani kaut kas notika, tā bija ļoti dīvaina sajūta. Man galvā pēkšņi radās zināšanas ko es nekad neesmu zinājusi. Man pilnīgi sagriezās galva un es uz kādu brīdi liekas zaudēju samaņu. Atjēgusies es dzirdēju tavu kliedzienu par lamatām. Bet ņemot vērā to, ka es vienalga neko nevarētu izdarīt, gāju tālāk. Tur bija diezgan plaša ala, kurai vidū, uz parasta koka galda, gulēja šis zizlis. Vēl tur bija vēstule no mana tēva, kurā viņš paskaidroja, ka visas manas tagadējās zināšanas ir no viņa, un tajā brīdī, kad es iegāju alā, ir aktivizējusies ģenētiskā atmiņa un es praktiski zinu visu ko zināja viņš. Tāpēc es tagad varu gan teleportēties gan visas pārējās lietas.
- Vai tu zini arī visu par „nāves glāstu” ? – Vaicāja Tims
- Nē- atbildēja Linda- bet alā bija atstātas norādes par to, kur meklēt buramvārdus. Zizlis un akmens ir šie paši, kas man rokā. Trūkst tikai buramvārdi. Mums vajadzētu doties prom, sargi jau būs atjēgušies. Mēs nezinām vai šeit nav vēl kāds zvīņainais. Un vispār kur ir Jolda, man ar viņu vajag parunāt.
- Joldas vairs nav – īsi atteica Olivers. – viņam nocirta galvu.
- Mīļā debess. – nočukstēja Tims. Viņš bija piegājis pie zeltzvīņainā un paskatījies kas ir zem apmetņa. Arī Olivers piegāja un paskatījās – skats bija tiešām atbaidošs, tur bija brūns , kā sapuvis radījums, kuram vairākās vietās varēja redzēt mehāniskus un elektroniskus implantus, vairākās vietās bijā caurulītes un vadiņi, tas bija pa pusei dzīvs pa pusei mehānisks. Briesmīgs paskats.
- Linda izdari kaut ko , šai civilizācijai tas nav jāredz – uzsauca Tims
- Paejiet nost- Linda noteica un pavērsusi zizli pret līķiem, raidīja vairākas gaismas lodes, kas uzsprāga, un beigās Linda vēl palaida no sava zižļa uguni, kura sadedzināja visu kas nebija uzsprādzis.
- Skrienam – uzsauca Linda, un viņi metās atpakaļ pa sienu uz to vietu kur viņi bija rāpušies augšā. Bija jau sākusies jauna diena.
- Ātrāk, mums seko – izkliedza Tims un raidīja vairākus lāzerpistoles šāvienus uz vajātāju pusi.
Viņi bija nonākuši līdz virvei Tims nolaidās lejā pirmais, Linda aizteleportējās. Olivers satvēra virvi, lai laistos lejā, un tad viņš sajuta vairākus triecienus. Paskatījies lejā viņš redzēja, ka viņa ķermeni ir caururbušas vairākas bultas. Ausīs atskanēja Es1206 balss:
- Ievainojumi, kas nav savienojami ar dzīvību. Tu mirsti – acu priekšā viss satumsa , tad palika gaišs un visas Kosmiskās un laicīgās problēmas vairs viņu neskāra. Viņš bija brīvs.
XXIIX.
Fragments noTima Dorna stāsta
Kad biju nolaidies pa virvi paskatījos augšup un redzēju kā man virsū krīt vairāku bultu caururbtais Olivera ķermenis. Krītot Olivers vēl atsitās pret sienu un beigās uzkrita uz akmeņiem. Linda histērijā nokliedzās:
- Nē tas nevar būt, - pieskrēja pie Olivera un laikam mēģināja viņu atdzīvināt , jo no viņas rokām arī nāca dzeltena gaisma līdzīgi kā nabaga Storijam kad viņš ārstēja Kimu. Pēc kāda brīža viņa lēni pagrieza galvu uz manu pusi un teica – Viņa ķermeņa bojājumi ir pārāk lieli. Viņa Gars jau ir laimīgs un atgriezies pie Radītāja. Lai miers viņa pīšļiem. – viņa pagrieza pret Oliveru savu zizli , no tā izšāvās uguns un Olivera līķis tika kremēts.
- Uz kurieni mums jādodas – es vaicāju Lindai.
Viņa paskatījās uz mani ar ļoti skumju skatienu un teica:
- Uz Zemi. Buramvārdi ir uz zemes un es zinu kur. Tā grāmata vienmēr bija manas mammas lielākais dārgums, viņa buramvārdu grāmatu bija nomaskējusi par fotoalbumu. Man jātiek līdz manām mājām. Mums vajag transportu ar ko tikt līdz Lēciena Punktam.
- Varbūt tu teleportējies, un dari kas jādara. Tā būs ātrāk.
- Nē man nav spēka. Neaizmirsti , ka es esmu burve tikai pāris stundas. -Linda laikam bija tikusi galā ar bēdām- Turklāt tagad, kad Mokoroli – tā sevi dēvē zvīņainie – zina vai zinās, ka zizlis ir pie mums viņi neriskēs uzbrukt.
Mēs gājām dziļāk iekšā pilsētā un. Tur mums izdevās nozagt divus seškājainos zirgus. Jāt bija ļoti grūti, jo ļaudis plūda uz laukumu, lai varētu redzēt savu karali, līdz beidzot mums izdevās tikt uz brīva ceļa. Šie seškājainie zirgi ir ļoti ātri un, kaut arī knapi turoties seglos, mēs drīz bijām klajumā kurā mēs satikām Burksonu. Tālāk sekoja pats grūtākais ceļa posms cauri mežam. Bija jau tumšs kad mēs sasniedzām Lēciena Punkta alu. Tad es Lindai vaicāju:
- Tu mācēsi iedarbināt portālu?
- Jā noteikti, - viņa atbildēja bez domāšanas
- Bet ko mēs darīsim Antarktīdas ledājos, kā mēs tiksim uz tavām mājām?
- To es tev pastāstīšu rīt , mums vajag atpūsties.
Linda izdarīja vairākas kustības ar rokām un mūsu izcirstā eja mežā atkal aizauga. Tad viņa no sūnām izveidoja mums gultu un mēs nolikāmies gulēt. Pamodos es mazā gaismiņā, Linda sēdēja un skatījās vienā punktā.
- Skumsti pēc Olivera? – es viņai vaicāju
- Jā man viņa pietrūks, jo mums jau nemaz nesanāca padzīvot, bet man būs mūžīga piemiņa no viņa – un Linda noglaudīja savu vēderu.
- Tu esi stāvoklī, bet kad jūs paspējāt? – es biju ļoti izbrīnīts
- Uz Joldas salas. –Linda ar smaidu atbildēja
- Tu esi pārliecināta? Kā tu zini?
- To man pateica Čips – mans komutators.
Man vairs nebija ko teikt.
-Iesim , mums darbs darāms.
Iegājām alā un Linda iedarbināja portālu un pēc mirkļa jau mēs bijām ledus alā. Līķu šeit vairs nebija. Droši vien zemūdenes apkalpe bija savākusi.
- Tagad klausies. Es iedarbināšu portālu un aizsūtīšu tevi pie Krokliem uz Bulladaha. Tur tev jānoskaidro stāvoklis un jāatgriežas pie manis. Es gaidīšu tevi vienu stundu. Tad es tev iedošu zizli un aizsūtīšu atkal atpakaļ. Pati es teleportēšos uz mājām un palikšu dzīvot šeit uz Zemes. Es gribu lai mans bērns ierauga zilas debesis un zaļu zāli. Buramvārdu grāmata vienmēr būs pie manis. Ja būs vajadzīga mana palīdzība, tu zināsi kā mani atrast, jo biji taču policists. Tagad ej.
Viņa atvēra man portālu un pēc mirkļa jau biju uz Bulladaha, kur mani gandrīz nošāva, jo nebiju brīdinājis par savu ierašanos. Izrādās, ka viņiem ir kaut kāda kodu sistēma, kas paziņo, ka atnācējs ir savējais. Beigās mums izdevās šo pārpratumu noskaidrot un man bija saruna ar Burridonu. Es viņam īsi visu izstāstīju viņš atbildēja:
- Tie, zvīņainajos apmetņos, ir pametuši tuvāko apkārtni. Asboku kuģi mēģina viņus izsekot. Hovoldi arī ir pazuduši. Mēs jau necerējām jūs sagaidīt. Pagājis jau mēnesis.
- Kā, mēnesis, Linda man teica, ka gaidīšot vienu stundu
- Linda laikam ir nedaudz paspēlējusies ar laiku un tu esi nedaudz paceļojis arī laikā. Es iedošu tev līdzi Korkiju un dodieties uz Zemi.
Kad mēs ieradāmies Zemes Lēciena punktā Linda mani sagaidīja, Viņa bija citās drēbēs un smaidīja:
- Piedod man manu nevainīgo joku. Jo man bija jāpārliecinās, ka tiešām draudi ir mazinājušies. Ņem zizli, buramvārdi paliek pie manis. Es jau teicu, ja vajadzīga mana palīdzība, tu zināsi kā mani atrast. Paliec sveiks un saudzē sevi. – viņa noteica un aizteleportējās.
Epilogs
Pa ielu gāja gadus 25 veca sieviete un veda pie rokas gadus piecus vecu zēnu:
- Oliver nekāp taču peļķēs, mammai būs tevi jāārstē.
Šī sieviete bija pazīstama dziedniece, kura palīdzēja tikai patiešām neglābjami slimiem cilvēkiem, kuriem, kā viņa pati teica, vēl nav laiks iet projām, kuriem vēl ir pienākums pret kādu. Viņa nekad nepalīdzēja mantrausīgiem, varaskāriem cilvēkiem. Viņa naudu ņēma ļoti maz, tikai lai spētu nomaksāt rēķinus. Tāpēc arī viņai nebija ne šikas mašīnas, ne rēķins bankā ar deviņām nullēm. Toties viņai bija dēls.
Tā viņi gāja uz savas mājas pusi, kad no kādas vārtrūmes iznāca kāds stāvs un teica:
- Labvakar Linda ! Jums sūta sveicienus Bērtons un Kima, bet mani sauc Tims ...
