~~
Epilogs
~Pēc pāris gadiem~
Liegs vējš glāstīja atkailinātos plecus, it kā mēģinātu nomierināt un ielaist savā valstībā. Roku muskuļi jau bija sākuši sūrstēt no ratiņkrēsla stumšanas pa kalnaino taku, bet skats bija tā vērts. Tālumā bija redzams okeāns un dzirdamas tā nepārvaramās šalkas, tās burtiski sauca, lai pienāk tuvāk un palūkojas uz tām. Saule bija iekrāsojusi debesis sārtas jo sārtas un lutināja ar patīkamo veldzi pēc karstās dienas pludmalē. - Vēl ilgi? - Viņa nogurdināta jautāja. - Kur mēs esam? - Alīna nepacietīgi vaicāja, dīdīdamās tumšajā ratiņkrēslā, un neļaujot Oliveram izbaudīt skatam tīkamo ainu. Alīnai bija aizsietas acis ar melnu pārsēju, lai viņa neierauga šo skaistumu pirms laika.
- Ko tu dzirdi? - Olivers jautāja. Viņš negrasījās padoties meitenes valdzinājumam pirms laika, jo tas spētu iekārdināt un tad nāktos vien visu izstāstīt. Tomēr šodien bija pārāk svarīga diena, lai viņš virinātu muti tāpat un vārdus laistu gaisā kā ziepju burbuļus. Viņai vien mirkli nāksies pagaidīt, lai šo visu ieraudzītu, jo viņi bija gandrīz kalnu takas galā, kas pavēra vislabāko skatu uz okeānu, aiz viņiem paliekot vien Havaju salu neskartajai dabai. Tas bija pārsteigums, ko Olivers bija apsolījis viņai pirms vairākiem gadiem un tagad pildīja solījumu.
- Vēju, tas ir tik patīkams pēc karstās dienas, - Alīna sapņaini noteica. - Dzirdu okeāna šalkas, bet tās ir tālu, - viņa turpināja nosaukt lietas. - Arī to, kā krēsls čīkst pie katras lielākas grambas un akmeņus zem kājām, - Alīna klusām noteica, bet Olivers jau bija uzstūmis ratiņkrēslu klints galā un apstājies. Viņš pagrieza ratiņkrēslu pret skaistāko skatu, kādu jebkad ir redzējis. - Tagad esam klāt? - Viņa čukstēdama vaicāja, bet Olivers viegli pamāja ar galvu, kaut arī viņa to neredzēja.
- Esam, - Olivers, atsiedams melno acu pārsēju, noteica. Alīnas elpa aizrāvās tik skaļi, ka Olivers gandrīz sāka smieties, bet noturējās. - Vai nav brīnišķīgi? - Viņš jautāja, bet meitene vien īsi pamāja ar galvu un bija aizgrābta ar skatu. - Tāpat kā tu, - Olivers klusām piebilda, bet smaids iegūla viņa sejā, pavisam liegs un nepiespiests. Tomēr pakrūtē viņam bija savāda baiļu un šaubu izjūta, bet viņš zināja iemeslu. Un tas bija pats labākais iemesls, kāds viņam ir jebkad bijis.
- Beidz, - Alīna klusām atmeta, bet Olivers zināja, ka tā ir taisnība. - Es neesmu ne ar ko labāka par lielāko daļu pasaules sieviešu, - Viņa piebilda, lai gan zināja, ka Olivers tūlīt atkal dusmosies. Oliveram jau bija apnikusi viņas čīkstēšana un kompleksi kāju dēļ. Tas nemazināja Alīnas vērtību viņa acīs, lai gan Alīna tā patstāvīgi domāja. Tomēr viņi tiks galā, kāju muskuļi jau ir sākuši darboties un dažus soļus Alīna jau spēja paspert. Tas viennozīmīgi bija progress pēc neskaitāmām operācijām.
Olivers no kabatas izņēma mazu, sarkanu kastīti un apgāja apkārt Alīnai, aizsedzot skatu uz okeānu. Sejā bija maigs smaids, bet Alīnas sejā bija pārsteigums, kuru Olivers jau bija gaidījis. Sirds dauzījās tik strauji, likās, ka tā izlēks ārā no krūšukurvja un aizbēgs prom. Viņš nometās uz viena ceļa Alīnas priekšā un smaidīja kā tāds idiots. - Man nekad nav padevušās uzrunas, bet šoreiz tas ir nepieciešams, - Olivers noteica un redzēja, kā Alīna iesmejas, bet nespēj novaldīt satraukumu.
- Tu esi kopā ar mani no tās nolādētās dienas mežā, kurā mēs meklējām eglīti. Tu varēji savākt savas mantas un aizbēgt, jo tev bija tik daudz izdevību to izdarīt, bet tu nedarīji, - Olivers lēnām iesāka un redzēja, kā Alīnas acīs riešas asaras. - Manis dēļ tu sēdi šajā ratiņkrēslā un pārciet neskaitāmas operācijas, - viņš turpināja. Alīna jau grasījās iebilst, bet viņš pielika rādītājpirkstu pie Alīnas lūpām. Tagad bija viņa kārta runāt nevis Alīnas, pārāk daudzas reizes Alīna bija izvilkusi Olivera pakaļu no mēsliem.
- Es tev esmu pateicību parādā par to, ka izpestīji mani, un par daudz ko citu. Tomēr katru minūti, uz tevi skatoties, mana sirds sitas aizvien straujāk. Es ilgi domāju par šo lēmumu un īsti nezināju, vai pieņemu pareizo.. Bet reiz man kāds vīrs teica - seko savai sirdij, ko arī es esmu izdarījis, - Olivers noteica un nolaida roku, lai atvērtu mazo kārbiņu. - Tu atņēmi man sirdi un man nācās tai akli sekot. Tu esi mana saule, kas rāda gaismu, - Viņš lēnām turpināja un juta, ka ar katru vārdu paliek aizvien vieglāk un vieglāk.
- Es nezinu, ko tu izdarīji ar mani mežā, bet es tevi mīlu, - Olivers skaļi izteica vārdus, kurus jau vairākus gadus bija nēsājis prātā un sirdī. Viņš atvēra mazo kārbiņu un saules gaismā atmirdzēja rozā dimanta gredzens. Gredzens bija veidots no trim smalkiem, savītiem zelta pavedieniem. Tie bija rotāti ar maziem dārgakmeņiem, bet gredzena iekšējā lokā bija milzīgs akmens, kuru ieskāva zeltītie pavedieni. - Vai tu, Alīna de Klārka, kļūsi par manu sievu? - Viņš izteica vārdus, kurus sapņo saņemt katra meitene un redzēja, kā pār Alīnas vaigiem rit lielas asaras, un viņa tik tikko spēja savaldīties, lai nemestos Oliveram ap kaklu.
- Protams, jā, - Meitene tik tikko spēja pateikt šos vārdus, bet Olivers uzvilka viņas pirkstā gredzenu un piecēlās kājās, lai viņu noskūpstītu. Tomēr Alīna bija pirmā paspējusi piecelties un apkrist Oliveram ap kaklu, cieši turēdamās. Olivera gaišais krekls mirka prieka asarās un neviens vārds nenāca par viņu lūpām. - Es nespēju noticēt, - Viņa klusām čukstēja, Olivera kreklā. Olivers cieši turēja meitenes vidukli, lai viņa nenokristu vai nenodarītu sev pāri. Viņi bija tikuši cauri kopā. - Tu man tā arī nekad neizstāstīji dimanta stāstu, - Alīna čukstēja tik tikko dzirdamā balsī.
- 1905. gadā šo dimantu mans vecvectēvs atrada dimantu raktuvēs Āfrikā un nekārtību laikā aizlaidās ar to uz Eiropu. Kopš tā laika dimants ir bijis dzimtas īpašums jeb mistiskām leģendām apvīts akmens, - Olivers noteica un pacēla meitenes galvu. Viņas smaržā savijās klinšu rozes, mandarīnu un savāds medus aromāts, kas ieskāva Oliveru. Lūpas maigi piekļāvās klāt viņējām un likās, ka pasaule saveļas milzīgā, melnā kamolā un izslēdz visu apkārt. Olivers vairs nedzirdēja okeāna šalkas, vējš vairs neglāstīja augumus, akmeņi vairs netraucēja.. Viss bija izzudis un palikuši tikai viņi - divi vien - apmaldījušies pasaules plašajos plašumos.
Pasaule mēdz būt negodīga, bet beigu beigās gan karalis, gan bandinieks krīt vienā kastītē.
