~~
59.Nodaļa
Olivers sapildīja glāzēs Krug dzirkstošo šampanieti, kura smarža sajaucās kopā ar garāžas smārdu. Tomēr šī bija viņu mītne un viņu uzvaras centrs. Viss bija izdevies godam un tagad katrs no viņiem bija par piecsimt tūkstošiem bagātāks. Tas lika sirdij palēkties gaisā, apmetot kūleņus atkal un atkal. Savāda sajūta bija pārņēmusi Oliveru, viņš jutās pacilāts, atvieglots un reizē uztraukts. Likās, ka viss ir noticis pārāk viegli. Tomēr tagad nebija laika lauzīt par to galvu, tagad vajadzēja nosvinēt vienu varenu uzvaru. Oliveram bija vienalga, kas viņu sagaidīs rīt, galvenais bija pēc iespējas vairāk izbaudīt šodienu.
- Džeid, - Olivers pasniedza viņai glāzi. Meitene bija tērpusies īsā, melnā kleitā ar mežģīņotu augšdaļu, kas izcēla viņas krūtis. Spurainie mati bija palaisti brīvībā un katrs skatījās uz savu pusi. Tas vien piedeva sajūtu, ka viņa vērtē dabiskumu un necenšas noslēpt to, kas viņa patiesībā ir. Oliveram tas patika. Viņa atmiņās Džeida vienmēr ir bijusi dumpiniece ar nelabu raksturu un matiem, kas atspoguļoja viņas neviltoto būtību. Viņai vienmēr ir bijušas spožas acis, kurās spēlējas uguntiņas un pašu elli var saskatīt.
- Elīz, - Olivers pasniedza nākamo glāzi, kurā burbuļoja šampanietis. Elīza izskatījās nogurusi un samocīta, bet spēja izdabūt no sevis vārgu smaidu, kuru veltīja Oliveram. Viņa bija tērpusies adītā, sūnu zaļā kleitā un izskatījās, ka vēlas noslēpties no visu skatieniem. Tomēr viņi nebija tik tuvi draugi, lai Olivers jautātu, kas ir noticis vai arī kas nomāc meiteni. Viņi bija tikai partneri, kuri pēc laba darbiņa sadala naudu un kopā nosvin uzvaru.
- Vecīt, tev pienākas pēdējā, - Olivers pasniedza glāzi un iesmējās. Tomass viņam bija labākais draugs, kas nenodos un nepametīs likteņa varā. Arī tas draugs, kurš izvilks no mēsliem, pat ja būsi gandrīz noslīcis tajos un atkal piecels kājās, kliedzot: Nekad nepadodies. Bija diezgan dīvaini sadarboties tādā kompānijā, bet tas bija izdevīgi. Olivers paņēma pēdējo glāzi un pacēla to augšā, jo zināja, ka kaut kas ir jāsaka. Tā bija viņu pirmā kopīgā uzvara un tā bija nozīmīgāka par visām pārējām.
- Mums izdevās, - Olivers paziņoja. - Mūsu pirmā kopīgā uzvara ieies vēsturē, jo uz tādu rīcību citi grupējumi būtu gatavojušies vairākus gadus, bet mums izdevās pāris dienu laikā. Paldies jums, - Olivers noteica un pacēla glāzi augšup, it kā teiktu: par uzvaru, draugi. Šoreiz tas bija izdevies viegli un cerams, ka veiksme viņus nepametīs. Tomēr Olivers zināja, ka katra mazākā kļūda varēja vienā rāvienā sagraut visu nākotni un izpostīt visu, kas šos gadus ir rūpīgi būvēts.
- Par uzvaru, - Tomass pacēla glāzi. Visi tajā brīdī atkārtoja vienu un to pašu frāzi, glāžu šķindoņa piepildīja garāžas klusās sienas. Olivers iemalkoja šampanieti, kurā savijās vaniļas, kokosriekstu un ingvera garšas nianses, atstādamas patīkamu pēcgaršu. Tā garšoja viņa pirmā uzvara. Viņš nekad iepriekš nebija jutis tādu vajadzību nosvinēt zādzību un slepkavību, bet šoreiz viss bija citādi. Tā bija viņu uzvara nevis Olivera, un tā darīja pacilātāku noskaņojumu, tomēr nepameta sajūta, ka viss ir bijis pārāk viegli.
Olivers nolika glāzi atpakaļ uz metāla galda, kura atsitās ar savādu metālisku šķindoņu. Varbūt vajadzēja pazvanīt Alīnai un pārbaudīt, vai viss ir kārtībā. Nē, viņa noteikti jau būs devusies pie miera ar domu, ka Oliveram šonakt ir maiņa klubā. Olivers negribēja, lai Alīna uzzinātu kaut ko vairāk par Braisa lietas apstākļiem. Īpaši jau to, ka viņš apzaga Braisu un tagad izpārdod visu, ko bija salaupījuši. Nevarēja zināt, kā Alīna uz to reaģētu. Tomēr domāšanu vajadzēja atlikt uz kādu citu vakaru nevis šo.
- Naudu sadalām šovakar, - viņš ierunājās. - Galvenais atcerieties, nepārtērējiet, tad kāds pamanīs un sāks ošņāties. Tas radīs problēmas pārdot gleznas un atlikušās dārglietas, kas maksā labu piķi, - Olivers noteica, atkārtojot noteikumus lieku reizi, lai viņi apjaustu situācijas nopietnību. Par Tomasu viņam nebija ne mazāko šaubu, bet meitenes varētu sākt tērēties veikalos un pirkt dārgas lietas, ko patiesībā nevar atļauties. Tā bija smalka līnija, kura jānovelk laikus, lai viss ietu pēc plāna.
- Nekādu problēmu, - Elīza noteica. - Vidēji mēs varam tērēt pāris tūkstošus pa virsu? - viņa, uzrāvusi uzaci, vaicāja, bet Olivers viegli pamāja ar galvu. Vismaz doma bija uzķerta un Elīza bija mazākā problēma. Viņai nauda bija un zagšana bija tikai iekrājumu papildināšanai. Toties Džeidai tāda nauda reti kad bija un, ja bija, tad ātri viss tika notriekts un tas satrauca Oliveru. Šoreiz tas nedrīkstēja notikt, tāpēc vien nāksies pašam personīgi un, Džeidai neko nezinot, uzraudzīt viņas bankas izrakstus un darbības iepērkoties.
- Pēc cik ilga laika mēs varētu pārdod dārglietas? - Džeida vaicāja un iedzēra pamatīgu malku no glāzes. Oliveram nebija atbildes uz šo jautājumu, bet, zinot Džeidu, jo vēlāk, jo labāk. Tagad viņai bija starta kapitāls, kuru nedrīkstēja pārsniegt un, ja atdotu visu naudu uzreiz, sāktos problēmas. Arī zagļi saostītos un sāktu rakņāties, no kurienes tādi līdzekļi. Tad arī vistumšākās aprindas uzzinātu par zādzību un, pieslēdzot savus kapitālus, sāktos īstā jautrība.
- Tam ir vajadzīgs laiks. Varbūt mēneša laikā varam atrast pircējus, varbūt gada, - Olivers izklaidīgi noteica. - Tomēr vislabākajā gadījumā sarīkosim pagrīdes izsoli, kur saaicināsim riktīgos naudas maisus, kuri grib izrādīties ar savu mantu, - viņš paskaidroja labāko ideju, kas bija ienākusi prātā. Tā viņi varētu kārtīgi uzdzīvot, bet vajag meklēt atlasītu publiku, ja būs neaktīvi solītāji, tad sanāks pārdod par daudz mazāku tirgus vērtību. Olivers noteikti negribēja pieļaut, ka viņu apčakarē uz pāris tūkstošiem.
Pēkšņi savāds klusums iecirtās Oliveram ausīs, viņš vairs nedzirdēja neko un tas biedēja. Nekādas metāla šķindoņas vai vēja plūsmas caurulēs, bija iestājies nāvīgs klusums. - Vecīt? - Tomass jautāja, bet Olivers neko neteica, vien truli blenza uz garāžas durvju pusi. - Kaut kas nav kārtībā, - Viņš klusām nočukstēja, bet Olivera intuīcija to bija pateikusi jau labu laiku atpakaļ. Tagad īsti nevarēja saprast, kas ir noticis, varbūt tikai izlikās? Tomēr diviem cilvēkiem nevarēja izlikties reizē. It kā laiks būtu apstājies, bet viņi spētu pakustēties un nebūtu iekausēti laikā vai arī mistiskā veidā nonākuši apburtajā lokā.
Ar skaļu blīkšķi atsitās vaļā durvis un pa tām iekšā ieskrēja operatīvās vienības darbinieki ar ieročiem rokās, tēmēdami uz viņiem. - Zemē, rokas aiz muguras, - Skaļi kliedza nepazīstama balss, bet Olivers jutās sastindzis. Uz viņu tēmēja ar ieročiem un spīdināja ar lukturīšiem, tagad viņi bija mainītās lomās. Parasti Olivers tēmēja uz visiem ar ieročiem un bezkaislīgi raudzījās optiskā tēmekļa acī, bet tagad viss bija pagriezies pret viņu. Tomēr viņš lēnām pacēla rokas augšu un liecās pie zemes. Gar acīm paskrēja visa dzīve, jo viņš saprata, ka kaut kas ir nogājis griezi un vairs nekas nebūs kā agrāk.
- Jūs tiekat arestēti par nelegālu tirdzniecību, - Balss skaļi paziņoja. Viens no darbiniekiem aizlauza rokas aiz muguras un saņēma tās aukstajos roku dzelžos. Tomēr Olivers nespēja noticēt savām ausīm, tātad Tomass bija kļūdījies pārdot mašīnas tam ņujorkietim. Tātad bija informācijas noplūde, ja zināja, kur meklēt un tas nepavisam nebija labi. Tagad atklātībā varēja nākt arī Braisa lieta, un to nedrīkstēja pieļaut, steidzami bija jāmeklē advokāts un naudas maiss, kas izpestīs ārā, jo paša spēkiem tas būs nereāli.
Dažreiz dzīvē viss sagriežas kājām gaisā un vienīgais, ko var izdarīt, ir stāvēt un noskatīties...
