~~
58.Nodaļa
Gaisā virmoja svaiga meža un skuju smarža, kas piepildīja visu māju un katru tās tumšāko stūrīti. Olivers beidzot bija ievilcis eglīti mājā, bet tā sagādāja pamatīgas galvas sāpes. Sākumā nevarēja atrast, tad nevarēja ienest iekšā mājā, tad to uzstādīt.. Viena vienīga bēdu ieleja, bet Olivers nepadevās un bija uzstādījis to vietā, netālu no sarkanīgā kamīna. Kamēr viņš bija prom, Ādams bija iekūris ķieģeļu krāsas kamīnu, lai Alīnai būtu patīkama sēdēšana un sarunas vestos raitāk. - Eglītes misija izpildīta, - Olivers iesmejoties noteica un aplūkoja savu brīnumu. Tā bija kupla eglīte, bet maziņa garumā, lai varētu ielīst mājā un neaizņemtu vairāk vietas nekā tas būtu vajadzīgs.
Alīna pastiepa glāzi, kurā skalojās salmu dzeltenīgs vīns. Olivers nebija liels vīnu cienītājs, jo labāk patika kaut kas stiprāks, tomēr viņš izņēma ārā no Alīnas rokām sniegto glāzi un laipni pasmaidīja. - Paldies, - Viņš noteica un, saskalinājis glāzi, iedzēra pamatīgu malku no tās. Garšas kārpiņas kārdināja eksotiska augļu buķete un bija sajūtams ličī auglis, bet degunā iecirtās ingvera smarža, kura sajaucās ar rožu aromāta toņiem. Mutē bija jūtama zīdaina pēcgarša. Diezgan dīvains garšu salikums, bet Oliveram tas gāja pie sirds un izskatījās, ka arī Alīnai garšo. Olivers nolika pusizdzerto glāzi uz stikla galdiņa un palūkojās uz Alīnas pusi.
- Izskatās labi, vēl palikuši tikai daži sīkumi, - Alīna noteica, no dīvāna paņemdama lielu, baltu kasti, un nomezdama no tās vāku. Kastē bija daudz dažādu krāsainu eglītes rotājumu, kuri laistījās visās varavīksnes krāsās. - Palīdzēsi? - Meitene, uzrāvusi uzaci, jautāja. Olivers viegli pamāja ar galvu un apgāja viņai apkārt, lai piestumtu pie eglītes. Alīna vēl nebija iemācījusies vadīt ratiņkrēslu un bija pārāk novārgusi pēc slimošanas un atrašanās slimnīcas gultā. Tomēr Olivers ar prieku palīdzēja, viņa sejā rotājās viegls smaids.
- Protams, - Olivers viegli atrauca un no kastes izņēma sarkanīgo bumbuli, kuru pakarināja augšējos egles zaros. Viņš ņēma ārā nākamo bumbuli, bet skaļš trieciens piepildīja Olivera ausis un radīja pakrūtē satraukumu. Tomēr tas nebija nekas svarīgs, vien telefons bija izslīdējis no kabatas un nokritis zemē. - Velns, - Viņš noteica un pakāra zaļgano bumbuli zemākajos zaros, bet Alīna jau bija pasniegusies pēc telefona. - Tev nevajadzēja, - Olivers ātri noteica, bet neizņēma telefonu no meitenes rokām.
- Par vēlu, - Alīna iesmejoties atbildēja, bet telefons viņas rokās iezvanījās. - Tomass, - Pakratīdama telefonu, Alīna noteica, bet Oliveram negribējās ar viņu runāt. Tomēr negribīgi no viņas rokām izņēma telefona un nospieda zaļo taustiņu, lai atbildētu. Oliveram nebija ne jausmas, ko viņš vēlējās teikt, bet tas noteikti nebija bez iemesla. Atlika vienīgi minēt, kas viņam uz sirds.
- Vecīt, pēc stundas tiekamies flamingo, beidzot varam ļaut tam lidot uz mājām, - Tomass ātri nobēra, bet Olivers nospieda sarkano taustiņu. Viņam viss bija skaidrs no viena, citiem cilvēkiem neko neizsakoša teikuma. Olivers iemeta telefonu kastē pie atlikušajiem bumbuļiem, it kā tas būtu kaut kāds eglītes rotājums. Nekur negribējās braukt, tikai palikt pie Alīnas un kavēt viņai laiku, tomēr šis bija svarīgāk, Alīnu nāksies atstāt uz pāris stundiņām vectēva gādīgajās rokās.
- Man nāksies aizbraukt uz pāris stundām. Klubā ir nepatikšanas, - Olivers noteica un reizē sameloja, jo negribēja, lai Alīna kaut ko nojauš par viņa darījumiem. Tomēr viņam negribējās pamest Alīnu un atstāt viņu vienu pašu, tik ļoti negribējās.. Pēdējā laikā katra sekunde.. minūte.. stunda.. diena.. likās kā pats vērtīgākais pasaules dārgakmens, kuru neviens cits nevarēja atļauties, izņemot viņu. Beidzot Olivers bija sācis novērtēt laiku, kas steidzās un negaidīja nevienu.
- Labi, es nekur nepazudīšu, - Alīna pasmaidījusi noteica. - Tas līdzinātos neiespējamajai misijai, - viņa iesmejoties piebilda, bet Oliveram gan tas nelikās pats smieklīgākais joks, tāpēc viņš vien pasmaidīja. Pienācis klāt meitenei, viņš uzspieda īsu skūpstu uz Alīnas sārtajām lūpām. Pakrūtē kaut kas savādi iekņudējās, bet viņš noslāpēja šo sajūtu. Kaut jel mirkli Olivers varētu palikt pie viņas un skūpstīt katru brīvo brīdi. Tomēr pašlaik tas nebija iespējams, jo vajadzēja sakārtot darījumus.
- Gaidi mani, - Olivers noteica, neatskatīdamies aizejot prom. Viņu pavadīja vien klusums un malkas sprakstēšana kamīnā, liesmām laizot malkas pagales. Vieglāk bija iet prom, ja bija klusums, jo sirdī neviens nevarēja sāpīgi iedurt un nospiest pie zemes.
* * *
- Kurš ir laimīgais flamingo īpašnieks? - Olivers iegājis garāžā noprasīja, uzlūkodams Tomasu, kurš pulēja itāļu sarkano skaistuli. Tā bija Džeidas mīļākā mašīna, bet tagad to vien nāksies pārdod. Atstāt Amsterdamā sazagto būtu bīstami, bet pārdod vēl bīstamāk, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk dabūt prom un saņemt labu pelņu. Viņu mazā, piemīlīgā garāža bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, tagad Tomass šeit bija sācis saimniekot un pārvērst to par īstu garāžu, kur varētu augām dienām ņemties ar mašīnām.
- Kaut kāds ņujorkietis, kurš nodarbojas ar mašīnu tirdzniecību jeb saucamais starpnieks, - Tomass noteica un turpināja maigām kustībām pulēt. - Viņš piedāvā tirgus vērtību. Visas mašīnas kopā varētu maksāt pie diviem miljoniem eiro, - Tomass turpināja, bet Olivers nosvilpās. Tā bija laba cena par trim mašīnām, kuras nav bijušas par viņu naudu pirktas. McLaren paliks viņu īpašumā un neies uz pārdošanu, jo gan Tomass, gan Olivers bija pieķērušies viņa draudīgajiem rūcieniem, kas bija melodija priekš viņiem.
- Tu nokārtosi darījumus vai man ņemties ar to? - Olivers vaicāja. Īstenībā, prātīgāk visu bija atstāt Tomasa rokās, jo viņš jau sen nodarbojas ar darījumiem un pieredze ir lielāka nekā Oliveram. Tagad Oliveram bija citas prioritātes un nauda bija svarīgs aspekts, ja gribēja palīdzēt Alīnai tikt uz kājām. Tomēr ne uz mirkli viņš nedomāja žēloties par savu likteni, jo Dievs nekad nespiestu pie zemes cilvēku, kas nespēj piecelties kājās.
- Es nokārtošu. Rīt no rīta mašīnas lieku uz prāmja un saņemšu skaidru naudu, - Tomass noteica, nomezdams lupatu uz mašīnas pārsega. Viss bija nokārtots. Vismaz par vienu lietu vairs nevajadzēs satraukties. Tagad būs palikušas tikai gleznas un dārglietas, bet tās varēja pārdod pēc vairākiem gadiem, jo tirgus vērtība tikai pieaugs. Sen pazudušas gleznas atgriežas apritē, tas pacels latiņu augstu un nelegālajās izsolēs varēs nopelnīt kaudzi naudas. Vien vajadzēja zināt pareizos cilvēkus, bet tas bija nieks.
- Rīt arī nosvinēsim, - Olivers ieteicās. Tādas lietas bija jāapmazgā, lai veiksme neatkāptos un paliktu blakus vienmēr. - Meitenes arī sasauc. Godam esiet pastrādājuši, - Viņš noteica un salika rokas burgundija krāsas bikšu kabatās. Viņa rokas mūžīgi paliks aptraipītas ar slepkavību un zādzību pēdām, bet dažreiz nebija izejas. Tomēr, ja būtu bijusi cita izeja, viņš nebūtu rīkojies savādāk. Varēja jau smalki izputināt Braisu, bet tas būtu pārāk ilgi un viņš noteikti uzzinātu, ja kaut kas tiek plānots pret viņu. Tā bija vienīgā izeja.
