~~
53.Nodaļa
- Un kas notiek, ja nospiež šo pogu? - Džeida ierunājās mikrofonā, bet tas nozīmēja tikai vienu, ceļš ir brīvs un Tomasam ir jāskrien ko kājas nes. Viņa uz pāris sekundēm it kā netīšām saspaidīja aparatūru, lai atslēgtu visas kameras, izliekoties, ka nesaprot, ko ir izdarījusi. Tā bija tikai plāna daļa, bet Olivers jau bija sācis nervozēt. Nedrīkstēja izrādīt to, ka nervi ir nospriegoti.
- Es esmu galā, - Tomass aizelsies noteica. Šajā momentā vajadzēja pieslēgties Elīzai, bet viņa par sevi nebija devusi nekādu ziņu. Oliveru tas darīja tramīgu, viņš centās pēc iespējas ātrāk savākties un beigt uztraukties, ka kaut kas noies greizi. Pie visa bija vainīga uzticība, jo viņš uzticējās tikai diviem cilvēkiem, bet trešo.. viņš nezināja, ko gaidīt no trešā.
Olivers atgāzās krēslā, izliekoties, ka viņu pilnīgi nekas nesatrauc un ka viss notiek pēc plāna. Skatiens aizslīdēja pie Braisa, kurš pētīja mašīnu sarakstu, bet tad ceļoja apkārt telpai, klejoja pa milzīgajiem plauktiem ar kaut kādām mapēm, tomēr Oliveram ienāca prātā, vai tās nav tikai butaforija? Tās varētu būt diezgan laba slēptuve, bet tad viņš aizgaiņāja prom visas domas un gaidīja, kas būs sakāms Braisam. - It kā visas varēsim iegūt, - viņš noteica. Tad jau labi, ka viņš ir tāds meistars savās lietās, bet žēl, ka nāksies viņu apbēdināt un pateikt, ka viņš neiegūs nekādu peļņu.. vēl labāk.. šī būs pēdējā viņa dzīves diena.
- Es esmu pie sētas durvīm, - Beidzot ierunājās arī Elīza. Tas nozīmēja tikai to, ka viss notiek un tūlīt sāksies trešā fāze, bet pēc tam pieslēgsies arī Olivers. Tomass klusēja, tātad vēl nebija ticis galā ar signalizāciju. Nāksies vilkt laiku, lai Elīza tiek līdz viņam.
- Tas ir labi. Samaksa būs tikai tad, kad es tikšu pie mašīnām, - Olivers salti atbildēja. Vajadzēja izdomāt vēl kaut ko, lai viss nebeidzas ātrāk nekā vajadzētu. Nevienu nedrīkstēs vainot, ka nedarbojās pietiekami ātri, ja viņš pats nemācēs pavilkt laiku. - Hugo, - Olivers uzrunāja Braisu, bet viņš atrāva skatienu no papīra lapas un skatījās uz Oliveru. - Manai draudzenei patīk briljanti un drīz būs dzimšanas diena, jums varbūt ir kāda dāvana? - viltīgi skatīdamies, viņš jautāja. Olivers cerēja, ka tūlīt pieslēgsies Tomass un pateiks, ka signalizācija ir noņemta.
- Man ir kaut kas padomā, bet maksājiet skaidrā naudā, - Braiss noteica un piecēlās kājās, nomezdams lapiņu ar mašīnām uz sarkankoka galda virsmas. Tādā veidā varētu uzzināt, kur atrodas liela daļa dārgumu, un tad tos varētu paņemt un izdalīt uz četriem. Tomēr Oliveram neinteresēja nauda, bet gan atriebība, pie tam viņš ļoti mierīgi reaģēja uz katru Braisa darbību. Centās sēdēt un tēlot nevis mesties pie rīkles un mēģināt nožmiegt ar savām rokām.
- Signalizācija atslēgta, - Tomass noteica, bet Oliveram kā akmens novēlās no sirds. Viss notiek. Ir sākusies trešā fāze, ieroča nodošana un ienešana būs pats vieglākais. Olivers jau spēja iztēloties, kā aukstais metāls ieguļ viņam rokā, šaujampulvera smārds iecērtas nāsīs un aizslēgs bezkaislīgi iedzen lodi stobrā.
- Nekādu problēmu, - Olivers noteica. Braiss piegāja pie plaukta, kur stāvēja mapes, tās pašas, kuras Olivers jau vairākkārt bija nopētījis. No plaukta tika izņemta sarkana, bieza mape un nolikta uz galda, bet pats Braiss atgāzās brūnajā ādas krēslā, kas smeldzīgi iečīkstējās. Viņš īsti nesaprata, kāpēc Braiss tā bija izdarījis, tāpēc vien mēmi skatījās viņam acīs un gaidīja kaut mazāko mājienu, ko vajag darīt. Varbūt arī saprata, ka jāatver vaļā, bet Olivers vilka laiku, jo tas viņam tagad bija nepieciešams vairāk par gaisu.
- Es eju augšā, - Elīza noteica, bet Olivers atviegloti uzelpoja. Tagad viņa, ieliekot ieroci somiņā, to uznesīs augšā, bet grūtākais bija to izņemt ārā. Viņai vajadzēja atstāt somiņu un tīties prom, jo šī nebija viņas cīņa, arī ne Džeidas vai Tomasa, tikai Olivera.
- Atver, - Braiss noteica un ar pirkstu galiem pabīdīja mapi uz Olivera pusi. Olivers pierāvās tuvāk galdam un atvēra to vaļā, bet sejā ieslīdēja vilšanās, bailes un uztraukums. Mapē nebija rotas lietas.. tur nebija neviena briljanta.. pat ne mazākās naudas kaudzītes... dokumentu.. papīri.. arī to nebija. Mapes vidus bija tukšs, bet tajā iekšā atradās 44 Magnum revolveris, tā atverē iekšā gāja vien piecas lodes. - Tu domāji, ka es savā mājā laistu kaut kādu nepazīstamu tipu? - Braiss skarbi pajautāja, bet Olivers skaitīja sekundes. Viņš nezināja, ko darīt. Tūlīt bija jāierodas Elīzai, bet viņš nezināja, cik lodes ir revolvera atverē un vai tas ir pielādēts.
- Kurā brīdī es kļūdījos? - Olivers bezkaislīgi vaicāja, bet prātā rēķināja, vai viņš paspēs paķert ieroci un izšaut uz Braisu. Tomēr, ja mēģinās izšaut, bet tajā nebūs ložu, tad ar viņu būs cauri. Tagad tik ļoti vajadzēja mikrofonu, lai liktu visiem notīties, bet viņš to nevarēja izdarīt, jo pulksteni bija atdevis Elīzai. Liktenis viņu nebija žēlojis, varbūt tagad.. kaut vienu nolādētu reizi, tas varēja tomēr viņu pažēlot un izdarīt tā, lai tajā nolādētajā revolverī ir kaut viena lode, ko raidīt Braisam krūtīs.
- Tu domā, ka es nezināju, ka tu nāksi? Es pārbraucu pāri tavai draudzenītei, kurai vajadzēja nozagt dimantu no tevis, bet tas velna meitēns pat to nespēja izdarīt. Tu domā, ka es neizpētīju cilvēku, no kura to liku nozagt. Es tavus vaibstus pat vismelnākajā naktī spētu atpazīt. Tā ir tava kļūda, - Braiss bija paaugstinājis balsi, bet Olivera skatiens šaudījās no ieroča uz Braisa jūras zaļajām acīm. Olivers paliecās uz priekšu, lai pārliecinātos, ka spēs satvert revolveri, bet kurš idiots dotu pielādētu ieroci? - Nekusties, - Hugo noteica un pacēla augšup ieroci. Olivers sastinga, bet zeltītais durvju rokturis lēnām nospiedās uz leju.
Olivers nedrīkstēja novērsties no Braisa, tāpēc sēdēja sastindzis un nekustējās, dzirdēdams, kā Elīzas elpa aizraujas. - Nāc vien iekšā, apburtā princese, - Hugo noteica, bet Elīza, papēžiem atsitoties pret grīdu, ienāca iekšā. Tagad uz grauda turēja divas dzīvības, bet vien no tām bija pavisam nevainīga. Elīza apsēdās krēslā blakus Oliveram un uzmanīgi pētīja Braisa vaibstus. Tagad atmosfēra palika vēl saspringtāka, bet Olivers nespēja pat izdomāt melus, kas visu spētu mīkstināt.
- Laid, lai viņa iet. Tā ir mūsu darīšana, - Olivers cēli noteica, bet zināja, ka nekas tāds nenotiks. - Tajā naktī tas bija mans plāns nevis Alīnas. Viņa ne pie kā nebija vainīga, - viņš centās mīkstināt apstākļus, bet ar roku viegli pieskārās Elīzas celim un uz tā atstāja savu roku, juzdams kā meitene notrīc. Vismaz ierocis Elīzas tumšajā somiņā bija pielādēts, tikai vajadzēja uzmanīgi to dabūt ārā. Tomēr tagad Braisa sejā bija parādījies viltīgs smaids, kurš bija izplēnējis no Olivera sejas.
- Tagad jau mūsu visu darīšana, - Braiss noteica, bet Olivers pamanīja, ka Elīza ir paslidinājusi mazliet zemāk somiņu un tā nemaz nebija ciet, kā iepriekš bija licies. Pēkšņi durvis atvērās vaļā otro reizi un pa tām iekšā ienāca Džeida, viegli grīļodamās, it kā būtu ieņēmusi pārāk daudz. Tas bija ideāls moments, lai izvilktu ieroci, un Olivers to izmantoja. - Ko tu šeit dari? Ej, pastaigā pa māju, - Hugo noteica, neizlaizdams ieroci no rokām, bet Oliveram pietika laika izvilkt savējo. Viņš notēmēja zem galda tieši uz Braisu, bet tā, lai viņš nepamanītu, jo lielais sarkankoka galds starp viņiem radīja diezgan lielu atstarpi.
