~~
52.Nodaļa
Draudīgas, pelnu pelēkas akmens kolonnas ieskāva dzelzs vārtus, kuros liegi izliecās savādi ziedu motīvi. Debesis bija satumsušas un atgādināja pekles tumšāko nostūri, vien gaismas, kas nāca no lielās mājas, izjauca savādo elles sajūtu. Tomēr šī māja bija elle, bet cilvēki iekšā - vistumšākie dēmoni. Vārti ar kaitinošu čīkstēšanu atvērās vaļā, bet Olivers iebrauca plašajā, bruģētajā pagalmā. Apstādinājis mašīnu, viņš dziļi ievilka elpu un pagrieza atslēgu, vēl pēdējais mirklis būt viņam pašam pirms lielās izrādes. Viņš pagrieza galvu uz Elīzas pusi, kura izskatījās daudz mierīgāka nekā parasti. Drīzāk viņas iepriekšējais satraukums bija pielipis Oliveram kā košļājamā gumija pie kurpju zoles. - Lai sākas izrāde, - Olivers noteica, lai gan nebija pārliecināts par sevi.
- Aiziet, - Elīza noteica, bet Olivers izkāpa ārā no mašīnas. Ātriem soļiem un šaubu ēnu pakrūtē, viņš apgāja apkārt mašīnai un atvēra durvis Elīzai. Viņš pieklājīgi pastiepa roku, lai palīdzētu viņai izkāpt no melnās skaistules. Elīza pavisam viegli satvēra plaukstu, izkāpdama ārā, un uzsmaidīja visžilbinošāko smaidu. Vien īss klikšķis un mašīna bija aizslēgta. Olivers salocīja roku elkonī, lai meitene varētu ieķerties, ejot pa platajām, gaiši flīzētajām kāpnēm. Soļi bija pavisam klusi un liegi, neviens vārds netiks izteikts skaļi, jo galvenais bija saglabāt viņu idillisko draudzību. Tādu, it kā viņi visu dzīvi pazītu viens otru un nekad nebūtu atkāpušies viens no otra, lai gan Oliveram bija vienalga, ko domā par Elīzu.
Viņš viegli pieklauvēja pie stiklotajām mājas durvīm un gaidīja, kad kāds parādīsies pie horizonta. Pēc īsa brīža viņa priekšā stāvēja divi vīrieši divdurvju skapja lielumā un atvēra vaļā durvis. - Ko vajag? - Viņu uzrunāja viens no vīriešiem, kurš bija tērpies baltā kreklā un gaišās džinsu biksēs. Olivers uzsmaidīja viltīgu smaidu, kaut iekšēji viņš tam pats neticēja. Arī nevajadzēja. Galvenais bija, lai viņi notic Olivera pasakai, lai gan, atminoties stereotipus, tie stiprākie un lielākie nekad nav paši gudrākie. Varbūt Olivers šoreiz varēja paļauties uz to.
- Es gribētu runāt ar Braisa kungu. Nododiet, ka pie viņa ir ieradies Pjērs Rišeljē un to, ka man ir vajadzīga kāda lietiņa, - Olivers atbildēja un cerēja, ka tas nostrādās. Apsargi apmainījās ar neizprotamiem skatieniem, bet tad viens no tiem pagriezās un devās augšup pa baltajām marmora kāpnēm. Laikam iekļūšana mājā bija nostrādājusi, bet nedrīkstēja priecāties pārāk agri. Elīza viegli saknosījās pie sāna un Olivers uzmeta īsu skatienu viņai, bet Elīza pārliecinoši pasmaidīja. Varbūt tik tiešām viņu bija vērts ņemt līdzi, tomēr arī par to bija pāragri spriest.
- Uzgaidiet, mans kolēģis uzzinās, vai Braiss vēlas jūs redzēt, - Otrs apsargs noteica. Tomēr Olivers jau jutās kā uzvarētājs, viņam nebija tikai plāns A, bet arī plāns B, kuru vajadzēs izmantot tādā gadījumā, ja viņi netiks mājā tā. Olivers pārlūkoja halli, kura bija bēšos toņus, bet tās centrā bija sniegbalts marmora galds, kuru turēja divas kopā savijušās lauvas. Vienīgais gaismas avots hallē bija milzīgā, kristāla lampa ar smalkām lāsītēm, kuras karājās lejup. Viņš sadzirdēja smagus soļus, kuri lēnām gāja pa kāpnēm. Tas bija apsargs, kas bija aizgājis runāt ar to maitas gabalu.
- Braiss teica, ka pieņemšot viņu, neskatoties uz vēlo vakara stundu, - Apsargs noteica, bet Olivers iegāja iekšā pa atvērtajām durvīm, zolēm noklaudzot pret flīzēto grīdu. - Sekojiet man, - viņš atbildēja, nenokāpdams no trešā kāpņu pakāpiena. Elīza, satīna pieskāriena pavadīta, gāja pa priekšu, ar roku viegli pieskardamies kāpņu margām un smalkajā plaukstā sažņaugdama kleitas audumu. Kurpju papēži iegrima vīna sārtajā paklājā, bet Olivers kā uzticīgs draugs gāja nopakaļ. Viņš centās uzvesties neuzkrītoši, it kā būtu kaut kāds franču miljardieris, kas mētājas ar vecāku nopelnīto naudu un guļ ar visām pēc kārtas.
Uzkāpjot augšup pa vijīgajām kāpnēm, viņi apstājās nākamajā laukumiņā, kas vairāk atgādināja dubļaino pavasari nevis salto ziemu, kas valdīja apakšējā hallē. Šeit viss bija brūnos toņos, pat sienas kā kafija ar pienu, bet uz tām - savādas gleznas. Lai gan dažās Olivers saskatīja Amsterdamā izsolītās gleznas, kuru vērtība nebija no tām niecīgākajām. - Jums taisni, šis kabinets, - apsargs norādīja un apstājās pie durvīm. Olivers viegli palocīja galvu, bet roka nevilšus tika aplikta ap meitenes gurniem. Elīza nedaudz sarāvās no pieskāriena, bet neatrāvās un spēlēja līdzi.
- Paldies, tālāk mēs paši, - Olivers noteica un, īsi pieklauvēdams, atvēra vaļā durvis. Skatienam pavērās tumšs kabinets, kur vienīgais gaismas avots bija moderna lampa. Lielajā ādas krēslā sēdēja Hugo Braiss, bet tam klēpī Džeida, kura bija atklājusi žilbinoši baltu zobu rindu. - Labvakar, - Olivers pieklājīgi sasveicinājās un paspēra pāris soļus uz priekšu, aiz sevis atstājot Elīzu. Olivers sāka justies kā mājās un tieši šī iemesla dēļ viņš apsēdās ādas krēslā, iepretim Braisa galdam. Braisa sejā nomainījās daudzas sejas izteiksmes un visas Olivers pazina, neizpratne, sašutums un vēl pa vidu maisījās aizkaitinājums.
- Redzu, ka drosmes jums pietiek. Ierasties pie manis vēlā vakara stundā, nekaunīgi ielauzties manā mājā, atvest savus viesus un bez atļaujas ieņemt vietu pie galda, - Braiss ar izteiktu britu akcentu noteica. Tomēr Olivers viltīgi smaidīja, jo zināja, ka šī ir tikai viegla vārdu spēle, kas neko nevar nodarīt. Viņam bija jābūt daudz pašpārliecinātākam nekā viņš jebkad būtu bijis, jo patmīlība spēlēja lielu lomu. Tas padarīja visu reālāku un vieglāk uztveramu un galvenais - jauca gaisu Braisam.
- Drosmīgs cilvēks nav tāds, kurš nebaidās, bet gan tāds, kurš uzvar bailes, - Olivers runāja Nelsona Mandelas vārdiem, kuri bija ienākuši prātā. Pirksti viegli slīdēja par krēsla rokturi, bet tas bija vairāk aizdomāšanās nevis uztraukuma dēļ. Olivers dzirdēja, kā Elīza pienāk klāt no mugurpuses un uzliek roku uz krēsla. Tas deva vēl lielāku pārliecību par sevi. Viņš nebaidījās. Olivers vairs nebija gļēvulis. Viņš bija izaudzis no tāda stāvokļa, tagad vajadzēja iet uz priekšu un neskatīties atpakaļ.
- Dārgā, apskati māju. Šī būs interesanta saruna, - Braiss noteica un nocēla Džeidu no sava klēpja. Olivers nedrīkstēja izrādīt, ka visi trumpji ir viņa rokās, bet sirds lēkāja no prieka. Džeida, viegli līgodamies gurnos un zolēm slīdot pār tumšo, laminēto grīdu, pameta Hugo kabinetu un aizcirta aiz sevis durvis. Otrā plāna fāze ir pagājusi. - Tātad, Pjēr, kāds ir jūsu piedāvājums? - Hugo, atgāzdamies krēslā, jautāja. Viņam varētu būt mazliet vairāk par trīsdesmit gadiem, toties ģērbies bija tikpat labi kā Olivers. Galu galā naudas viņam netrūka.
- Mīļā, tu nevēlies sastādīt kompāniju Braisa šī vakara partnerei? - Olivers, uzrāvis uzaci, jautāja, bet Elīza piekrītoši pamāja galvu. Melno papēžu klaudzienu pavadīta, viņa izgāja ārā no kabineta. Tagad viss bija viņu ziņā un, ja kaut kas noies greizi, tad arī ar Oliveru būs cauri. - Man ir vajadzīgas pāris mašīnas, kuras vajadzētu aizgādāt uz manu dzimteni, Franciju, - Olivers noteica. Braiss izskatījās ieinteresēts šajā piedāvājumā, bet Olivers nevarēja atklāt visus trumpjus uzreiz, jo vajadzēja pavilkt laiku.
- Tomas, gaidi, es eju iekšā apsargu kambarī, - Džeida noteica mikrofonā.
- Es gaidu, - Tomass atbildēja.
Vismaz Olivers tagad bija pārliecināts, ka kaut kas notiek, lai gan zināja, ka nespēj sazināties ar viņiem vai arī brīdināt pie mazākajām problēmām. - Par kādu skaitu būtu runa? - Braiss pavisam nevainīgi jautāja, bet Olivers sajutās, it kā būtu no miega izrauts. Tomēr centās novērst Braisa uzmanību no savas nevērības. Viņš no žaketes iekškabatas izvilka brūnu aploksni, kurā bija dažādi mašīnu nosaukumi. Tur bija gan Džeidas iemīļotie itāļi, gan Tomasa iecerētie mustangi, gan satriecošas un ātras mašīnas.
- Apmēram divdesmit piecas skaistules, - Olivers atbildēja un viegli pār galdu pabīdīja aploksni ar nosaukumiem un izlaiduma gadiem. Lai gan viņi tos bija izvēlējušies uz labu laimi, tur, protams, bija arī tās, kuras bija labāk patikušas. Bet tāpat šim sarakstam nebija pilnīgi nekādas jēgas, tikai acu aizmālēšanas pasākums. - Es jums dodu mēnesi, ne vairāk, ne mazāk, - viņš lietišķi noteica, bet mikrofonos vairs neizskanēja ne vārda. Tas varēja nozīmēt vien divas lietas..
