~~
50.Nodaļa
Saltais gaiss skarbi iecirtās Olivera sejā, liekot vaigiem iekrāsoties sārtiem, bet degunam apsarmot kopā ar vientuļajiem kokiem ielas malā. Debesis bija satumsušas, tajās bija vien pāris spulgas zvaigznes un kaut kur aiz pelēcīga mākoņa lūkojās mēness. Viņš dzirdēja klusus soļus sev blakus, bet neuzdrošinājās sākt sarunu ar Alīnas vectēvu. Nevarēja zināt, ko varētu sagaidīt no izbijuša izmeklētāja, kam bija zināmi viņa ģimenes melnākie noslēpumi un pagātne, par kuru Olivers neuzdrošinājās bilst ne vārda. Tas savā ziņā piederējās pie viņa neaizskaramā stūrīša, kur neviens līdz šai baltai dienai nebija ticis klāt. Visi bija tikai pietuvojušies, pielikuši soli, bet neviens nekad nav uzzinājis, ko tajā vakarā juta Olivers.. Un neviens to neuzzinās.
- Oliver, - Ādams lēnām ierunājās, it kā baidītos sabiedēt. - Lai cik savā dzīvē es būtu redzējis un piedzīvojis, nekad iepriekš nebiju dzirdējis atzīšanos, solījumus un atmiņas vienkopus. Pat īsti nezinot, vai vārdi tiks sadzirdēti, - Ādams noteica. Velns parāvis. Viņš bija dzirdējis pārāk daudz un to, ko nevajadzēja. Oliveram nebija, ko teikt, viņš varētu zvērēt, ka nekad netuvosies viņa mazmeitai, bet pats apjauta, cik tas ir bezjēdzīgi. Varbūt ar laiku un, ja aizbrauktu prom uz citu pilsētu vai valsti, tad aizmirstu.. bet diez vai.. pat ar pletni cirstas brūces atstāj rētas ar sūrām atmiņām.
- Man nebija svarīgi, vai tiks sadzirdēti.. varbūt bija. Galvenais.. - Olivers apklusa pusvārdā. Vārdi tieši tāpat kā slimnīcas palātā sprūda kaklā kopā ar savādu emociju gammu. -...es vairs nespēju klusēt. Ir pārāk grūti nesāt papildus smagumu domās, - viņš klusām piebilda. Domas nevarēja noslēpt prāta tumšākajos nostūros un aizmirst, ja katra lieta atgādināja par viņu. Pat sēžot mašīnā, viņš atcerējās Alīnu.. Sēžot dzīvoklī, viņš domāja par viņu.. Katrs domu pavediens sasējās ar viņu un veidoja atmiņu virkni.
- Tu esi pirmais un vienīgais, kas viņas dēļ katru dienu atstāj ziedus, kurš katru vakaru atnāk apciemot un stāsta par kopīgām atmiņām, - Ādams runāja pieklusinātā tonī, bet tajā bija dzirdama savāda raižu izteiksme. Tā biedēja Oliveru, gluži kā katrs vārds, kas nāca pāri Ādama lūpām. - Bet tu arī esi vienīgais, kas aiz jostas nēsā ieroci, nebūdams policists, - viņš trāpīja Olivera vārīgajā vietā. Tas savā ziņā iedzēla, jo tā bija kļūda, ko viņš savā apjukumā un uztraukumā bija pieļāvis. - Neviens no viņas bijušajiem nav bijis tāds kā tu, - tika uzsvērts katrs vārds no Ādama puses.
- Es nesaprotu, ko jūs no manis vēlaties. Patiesību? Vai arī kaut kādu paskaidrojumu, kas es esmu? - Olivers nespēja noturēt savas emocijas un sāka uzbrukt ar jautājumiem. Rokas nevilšus tika saliktas mēteļa kabatā, bet dziļa elpa ievilkta pakrūtē. Vajadzēja savākties un neuzbrukt ar vārdiem, jo tas bija spēcīgs ierocis, kas bija jālieto gudri. Viņu uztrauca ne vien Ādama domas par viņu, bet arī laiks, kas viņam bija ierobežots. Precīzāk, tā bija maz, pie tam nevarēja zināt, vai nevajadzēs papildus gaidīt vai arī kaut kas nenotiks ātrāk.
- Nebūtu jau peļami, bet es zinu, ka tu man tāpat nestāstīsi, - Ādams klusām piebilda. - Es gribu saprast, cik nopietni tev viss ir ar manu mazmeitu, - viņš apstājās un vairs negāja uz priekšu. Olivers pagriezās pret veco vīru, bet sejā nenoraustījās ne vaibsts, kas varētu nodot emocijas. Seja bija savilkta saltā, neko neizsakošā grimasē, kas maskēja visu. Rokas joprojām bija kabatās, lai gan psihologi apgalvoja, ka tā rīkojas cilvēki, kas baidās atklāt jūtas. Cerams, ka Ādams nebija tik labs cilvēku pazinējs.
Olivers pagriezās un uzsāka gājienu uz savas mašīnas pusi, kura bija novietota ietves malā. - Ziniet, es nezinu. Viņa vienu diena bija atturīga kā ledus, bet otrā jau metas ap kaklu. Es gribu, lai viņa pamostas. Ja jūs man dotu iespēju ar viņu parunāt, es būtu jums mūžam pateicīgs, - Olivers atbildēja. Viņš pateica to, ko domāja. Savas jūtas pret Alīnu viņš bija izpratis, bet vai Alīna juta to pašu? Nebija ne mazākās nojausmas. Tas vien lika ierauties kaktiņā un uzcītīgi gaidīt.
- Tev tāda būs, - Ādams atbildēja, bet Olivera kājās pieauga mazi spārniņi, kas pacēla viņu pāris centimetrus virs zemes. - Es nezinu, kas tu esi, bet es noskaidrošu un tad runāsim tālāk, - viņš noteica, tomēr šis teikums atkal Oliveru nolaida uz zemes un aplauza spārniņus. Olivers nebija pats labākais cilvēks, kas gan viņš bija? Kaut kāds neizglītots amatieris, kurš vicinājās ar ieroci, kad liktenis padeva tādu iespēju. Varbūt tomēr labāk bija atklāties.. Nē. Ne šodien. Viņam nebija vajadzīgs satraukums, kuru varēja radīt kaut kāds sirmgalvis, kas spēja ietekmēt nākotni.
- Es jums esmu soli priekšā. Zinu, ka izmeklējāt mana tēvu lietu, dzināt man pēdas pa pusi Amsterdamas un nespējāt neko atrast, - Olivers skarbā tonī runāja. Pirms daudziem gadiem satikās mednieks ar medījumu, bet tagad palika vien divi bezkaislīgi mednieki. Tikai viens novecoja, bet otram visa dzīve bija priekšā. Tāda bija dzīves patiesā puse. - Kāda ir sajūta, kad pie jums ierodas ilgi meklētais cilvēks, bet jums viņu vairs nevajag? - viņš retoriski vaicāja, lai gan atbildi nemaz negribēja zināt.
- Briesmīga, - Ādams noteica, un Olivers juta, ka ir trāpījis vārīgajā vietā un uzspiedis uz tās. - Es gribēju palīdzēt atrast tevi, jo lietā figurēji.. bet izskatās, ka esi atradis savu ceļu pats, - viņš klusām noteica un apstājās. Tālāk netika sperts neviens solis, tāpēc apstājās arī Olivers un skatījās viņam acīs. Tās bija skumjas un norūpējušās, tomēr Oliverā nepamodās sirdsapziņa, tā bija kaut kur dziļi iekšā. Tā nejuta neko pret šo cilvēku, jo viņa palīdzība tajos gados būtu novedusi tikai pie posta.
- Mani ieliktu bērnu namā, pēc tam savāktu kaut kāda ģimene un censtos izaudzināt pa savam. Tajā brīdī man bija vajadzīgs atbalsts, bet ko gan es varēju saprast, - Olivers atzinās un saprata, ka vairāk ne vārds par šo lietu netiks bilsts. - Katrs mani grozīja pa savam, - viņš klusām nočukstēja un iedzina skatienu pelēcīgajā bruģī, kas ik pa laikam lēkāja no vienas vietas uz otru. Tomēr galvu pacelt viņš nespēja un ieskatīties sirmgalvja acīs, kas spēja paust desmitiem emociju.
- Tas tiesa, varbūt tā būtu bijis labāk, bet ne man lemt, - vecais vīrs noteica, bet Olivers telefons iezvanījās. Tieši īstajā brīdī, jo viņam vairs nebija, ko teikt. - Es labāk iešu. Ar dievpalīgu, - Sirmgalvis noteica un devās atpakaļ slimnīcas virzienā, bet Olivers no melnā mēteļa kabatas izvilka telefonu, kuru uzreiz pacēla. Zvanītājs bija Tomass un tas noteikti bija par plānu vai arī Olivera kavēšanos.
- Vecīt, ir ziepes. Es atradu nepilnību plānā, kas varētu mūs iegāzt, - Tomass satraukti noteica, bet Olivers vien varēja žēli nopūsties. Viņiem vajadzētu kādreiz iemācīties ņemt vērā visas nepilnības un trūkumus, nevis pārcilāt to, kas ir acīmredzams. Lai gan viņam likās, ka plāns bija noslīpēts līdz pēdējam un pat labākajam zaglim nebūtu, kur piekasīties. Tomēr plāns bija veidots atriebības dziņu vadīts, satraukumā un ar puslīdz skaidru galvu.
- Runā, es jau esmu ceļā, - Olivers nospieda pogu, lai atvērtu savu Range Rover. Ātriem soļiem apgājis ap mašīnu, viņš iesēdās šofera pozīcijā. Viņš gribēja zināt, kas Tomasam ir padomā, bet ar vienu aci vēroja slimnīcas tuvumā esošā vecā vīra līgano gaitu. Skatiens pavadīja katru viņa soli, jo saprata, ka no tā cilvēka ir atkarīgs pārāk daudz. Ja viņš liks turēties pa gabalu, tad Olivers to darīs.
- Klausies, mums trūkst viena cilvēka. Džeida novērsīs apsargu uzmanību. Es atslēgšu signalizāciju, bet kurš tev iedos ieroci? Viņa apsargi noteikti tevi pārbaudīs un, pat ja tu tiksi klāt, tev nebūs, ar ko viņu nogalināt. Vai arī mēģināsi ar papīru pārgriezt rīkli? - Tomass jautāja, bet Olivers saprata, ko viņš ar to domāja. Viņiem bija tikai stunda, lai sameklētu vēl vienu cilvēku, kas ienesīs ieroci, jo Tomass to nevarēs izdarīt. Tas bija pārāk bīstami. Džedai to arī nevarēja sniegt, jo tas palielinās aizdomas.
- Tad meklē, - Olivers atcirta. - Pēc pusstundas būšu, lai visi ir uz vietas. Meklē. Man vairs nav neviena uzticama cilvēka, - viņš noteica un nospieda sarkano taustiņu. Mašīna ierūcās kā saniknots zvērs, bet Olivers jutās ne par mata tiesu labāk. Ja vien viņš varētu rūkt, tad skaņa būtu sacīkšu mašīnas cienīga un rēciens gluži kā labākajam cīnītājam. Viņš cīnīsies. Viņš ir cīnītājs, bezbailīgs un drosmīgs.
