Šajā nodaļā būs neliels ieskats Džeika un Džeimsa bērnībā vai dzīvē, vai varbūt atmiņās. Nu sauciet to kā gribat. J
Zinu, ka arī sanāca baigi gara, jo nezināju, kā sadalīt.
Kaut kā uznāca iedvesma.
***
DŽEIKA SKATUPUNKTS...
Sēdēju kafejnīcas tālākajā stūrī. Šeit es biju vienīgais, jo pārējie bija ārpusē vai pie logiem. Džeimss bija noguris, tāpēc atstāju viņu atpūsties. Teicu, ka uz vakara pusi pie viņa aiziešu.
„Labu apetīti!” oficiante atnesa manu pasūtījumu un piemiedza man ar aci.
Esmu jau pieradis pie šādiem uzmanības apliecinājumiem un vienmēr pasmaidu pretī. Paņēmu dakšiņu un sāku ēst frī kartupeļus pamērcējot to kečupā.
Beidzot nokārtoju saspringtās attiecības ar brāli. Kad es iegāju palātā, Džeimss uz mani paskatījās tā, it kā gribētu nogalināt. Bet viņam arī bija iemesls mani ienīst – uzreiz pēc tēva bērēm es aizlaidos, atstādams viņu vienu ar nestabilu firmu. Džeimss to nezina, bet es visu laiku sekoju līdzi viņa darbībām. Es arī regulāri sazinājos ar viņa padomnieci, Lauru, un caur viņu devu brālim padomus. Pēc pus gada, firma piedzīvoja strauju augšupeju un tagad tā ir viena no ietekmīgākajām. Atceros, ka tēvs mēdza teikt, ka mēs abi spēsim izvilt firmu pat no visdziļākās bedres. Tad es smējos par viņa vārdiem, jo Džeimss bija tas, kuram vislabāk padevās. Īstenībā, mani arī tas interesēja, bet es izrādīju pretējo. Vienmēr zināju, ka Džeimss būs tas, kas visu darīs, tāpēc arī tā darīju. Bet tagad es tomēr ticu tēva teiktajam.
Džeimss domāja, ka man vajag naudu, jo ļoti reti sazinājāmies. Ja godīgi, tad man bija grūti tā ignorēt brāli, bet es gribēju neizrādīt jebkādu interesi par firmu.
Pēc vecāku šķiršanās, Džeimss bija tas, kurš uzņēmās rūpes par mani. Māte bija kaut kur aizlaidusies ar mīļāko, tēvs, sagrauts, ieslīdzis darbā. Džeimsam bija tikko palikuši astoņpadsmit gadi, bet man – septiņi. Viņš studēja, palīdzēja tēvam firmā vēl audzināja mani. Bieži vien viņš mājās pārradās pārguris, bet vēl vajadzēja palīdzēt man ar mājasdarbiem, pašam arī bija darbi universitātē un steidzamas lietas firmā, tāpēc pārsvarā Džeimss gulēja tikai pāris stundas.
Kad man bija trīspadsmit, sāku vairāk laika pavadīt ar draugiem, mācībās vairs tik labi negāja un Džeimss sāka mani strostēt. Vienreiz mēs pamatīgi sastrīdējāmies un viņš man uzlika mājas arestu, tik pat kā nerunāja ar mani un pat atņēma kabatas naudu. Par cik man bija šādi tādi iekrājumi, kādam laikam pietika. Tomēr, pavisam drīz naudu biju iztērējis. Lai tiktu uz skolu, iztērēju pēdējo naudu autobusa biļetei, jo mums nebija nepieciešamība pēc šofera, jo tēvs ar Džeims pārsvarā strādāja mājās. Todien man nācās iztikt ar to, ko draugi iedeva pusdienām, bet mājās gan es vairs netiku, jo paliku uz pēcstundām.
Tajā dienā bija apmācies. Debesis klāja tumši mākoņi. Kuru katru brīdi varēja sākt līt lietus. Par cik es nevarēju nopirkt autobusa biļeti, man neatlika nekas cits, kā zvanīt Džeimsam. Zvanīju tik ilgi, līdz viņš pacēla.
„Ko?” viņš dusmīgi jautāja.
„Lūdzu, atbrauc man pakaļ uz skolu,” teicu.
„Nē,” Džeimss asi atbildēja.
„Nu lūdzu. Es netieku mājās,” lūdzos.
„Kāpēc?” viņš zemā balsī nodārdināja.
„Nav naudas biļetei,” atzinos. Nebija vērts melot, ka autobuss atcelts, jo viņš tāpat man neticētu.
„Nav mana problēma. Man vienalga kā, bet lai līdz sešiem tu būtu mājās,” Džeimss noskaldīja un nolika.
Tobrīd es viņu ienīdu par šādu vienaldzību. Nedaudz nomierinājos un pazvanīju pāris draugiem – varbūt kāda brālis vai māsa brauc man nepieciešamajā virzienā. No visiem saņēmu noraidošu atbildi. Nu man bija jāiet ar kājām.
Paskatījos rokas pulkstenī – bez piecām pusseši. Līdz mājām bija aptuveni seši kilometri pa īsāko ceļu. Nekavējoties devos ceļā, jo negribēju saņemt vēl lielāku sodu.
Ar katru ceļā pavadīto minūti, debesis kļuva arvien tumšākas. Parādījās arī auksts vējš. Šur tur pamalēs jau ducināja pērkons. Sāku iet vēl ātrāk. Jau bija bez desmit seši. Nu jau skrēju. Brāļa stingrā balss pauda nepiekāpību un nežēlību.
Vairs bija palicis kāds kilometrs līdz mājām. Sāku skriet vēl ātrāk, lai paspētu. Bet pēkšņi sāka smidzināt lietus, kas pārtapa pamatīgā lietus gāzē ar zibeņošanu un stindzinošu vēju. Biju izmircis un nosalis. Grāvis bija aizsērējis un ceļš bija pārplūdis. Tas apgrūtināja skriešanu, bet es neapstājos. Nu jau skrēju augšā pa trepēm pie parādes durvīm. Atrāvu tās vaļā un aizelsies ienesos iekšā. Es biju nosalis un drebēju.
„Tu nokavēji,” Džeimss no dzīvojamās istabas nobļāvās.
Paskatījos pulkstenī – es biju nokavēji trīs minūtes. Tikai trīs minūtes. Drebēdams vilkos augšā pa trepēm uz savu istabu. Džeimss uzmeta man vienaldzīgu skatienu.
Iegāju vannas istabā un atbrīvojos no slapjajām drēbēm. Dušā atgriezu karsto ūdeni un ielīdu tajā, lai sasildītos. Ietinies dvielī, piegāju pie skapja un paņēmu sausas drēbes. Silti saģērbos un gāju lejā uz virtuvi, lai paēstu.
Uz letes bija atstāts šķīvis ar kartupeļiem, mērci un gaļu, kas bija jau auksti. Ieliku mikroviļņu krāsnī un uzsildīju. Paēdu turpat virtuvē. Aiz sevis nomazgāju šķīvi, jo Marija bija atprasījusies no darba ātrāk.
Džeimss turpināja dzīvojamajā istabā skatīties televizoru. Iegāju istabā un apsēdos viņam cieši blakus.
„Lūdzu, lūdzu piedod. Tas bija tiks stulbi no manas puses. Es vairs tā nedarīšu,” no sakot, mana balss aizlūza, acīs saskrēja asaras un es noliecu galvu.
Nākošajā brīdī es jau atrados viņa apskāvienā. Viena asara tomēr izlauzās, bet es to ātri noslaucīju.
„Nedomā, ka es to darīju, lai tevi ieriebtu vai pārmācītu. Es to darīju, lai tev parādītu, ka katrai rīcībai ir sekas. Bieži vien tu neaizdomājies par to, kas pēc tam būs. Varbūt šī reize likts tev par to aizdomāties,” viņš mierīgi teica.
No atmiņām mani atsauca realitātē oficiante, kas bija man apsēdusies blakus un purināja mani.
„Man viss kārtībā. Es tikai aizdomājos,” uzsmaidīju viņai un oficiante samulsusi gāja atpakaļ strādāt.
