Cīņa #137

Sirds sitās stipri, it kā gribēdama izlekt laukā pa muti. Mūsu skatieni bija dzelžaini sastinguši, likās, ka māja sāk trīcēt. Braiena acis pildījās asarām, tās kļuva stiklainas. Manā kaklā nejauki koda kamols.

Sirēnas attālinājās.

-Kas notiek?- es jautāju, skrienot uz to mājas pusi, kur varēja redzēt galveno ceļu. Biju pie ieejas durvīm, kur aiz krūmiem neredzēju neko vairāk par kaimiņu, kas noskatījās kaut ko aizbraucot. –Mums taču neizlikās, vai ne?

-Man likās, ka sirds apstāsies,- kad atgriezos istabā, redzēju, ka Braiens ir atlaidies dīvānā, ieķēries savos matos tik stipri, ka āda uz sejas sāka stiepties.

-Tev varbūt ieliet kaut ko stiprāku?- paskatījos uz viņa izdzerto sulas glāzi.

-Es pats, paldies,- vīrietis piecēlās un piegāja pie kāda skapīša istabas malā, atvēra tā stikla durvis un izņēma grezna stikla pudeli. –Tu arī dzersi konjaku?

-Pavisam, pavisam nedaudz,- nodomāju, ka nervus atslābināt par ļaunu nenāks. Viņš izdzēra visu, ko bija ielējis glāzē, vienā rāvienā, tad ielēja man. Man pietika ar vienu mutīti, lai saviebtos kā rozīne.

-Es tik ļoti nevēlos atgriezties cietumā,- Braiens atgriezās uz dīvāna.

-Tas izklausās loģiski,- uzliku roku uz viņa kājas. Jutu, ka augums vīrietim joprojām sastindzis.

-Nevajadzēja dzert, vēl uz dzīvokli bija jāaizbrauc.

-Es varu braukt, ko tev vajag?- laipni pajautāju. Viņš man nebija izstāstījis visu, bet pēc tās informācijas, ko saņēmu, izspriedu, ka uzticēties viņam varu. Es ticēju. Vai nu aiz iemīlēšanās, vai nu aiz intuīcijas, bet es ticēju, gribēju ticēt. –Nomierinies un atlaidies. Tu neesi vainīgs tā vīrieša nāvē.

-Zini, tas joks, ka nevainīgie jūt stresu vairāk, varbūt tomēr ir patiess, līdz šim man tie likās tukši meli,- Braiens nopūtās. –Tev šonakt kaut kas ieplānots?- viņš pagriezās ar žēlabainām acīm pret mani.

-Man rīt ir uz skolu,- nolaidu skatienu. Es cerēju, ka Braiens man lūgs palikt pie viņa, lai es atkal varētu izbaudīt viņa puskailo augumu, piekļauties klāt un vienkārši pazaudēt pasauli. Lai gan nevainību jau biju zaudējusi, prāts man bija gana daudz, lai neielaistos ar Braienu tik tālu, man patika, ka viņš domā, ka esmu jaunava. Šķita, ka, ja atklāšos, tad viņš vairs nebūs tik jauks un uzmanīgs, ka sāks izmantot. Man vēl joprojām trūka uzticības faktam, ka patīku viņam.

-Es tevi aizvedīšu, vēlos, lai tu paliec pie manis,- vīrietis uzlika plaukstu uz manas kājas. Tā bija tik silta, pat nebiju ievērojusi, ka pati mazliet salstu. Viņš to ievēroja. –Vēlies sedziņu?

-Labāk iešu mājās, citādi vecākiem var rasties aizdomas,- negribīgi piecēlos kājās un ļāvu Braiena rokai noslīdēt.

-Es tevi pavadīšu,- viņš noglāstīja manu roku. Neizturēdama spriedzi savā pakrūtē, pastiepos un piespiedu lūpas pie viņējām, gaidīdama, kā viņš atbildēs. Viņš ar rokām mani pievilka tik tuvu sev klāt, ka es izdvesu nelielu, patīkamu elsienu un centos būt viņa tik daudz, cik pustumšajā vakarā drīkstēju. Pasaule pazuda, pilnīgi nekas neeksistēja, bet man sāka zvanīt telefons.

-Tā ir mamma, es skriešu,- noskūpstīju viņu pavisam ātri un skrēju prom. Izgājusi pagalmā, pacēlu klausuli, bet mammas zvans jau bija pārtraukts. Vēl netikusi līdz vārtiem, redzēju tos atveramies. Kautrīgi pasmaidīju un izskrēju uz trotuāra, kur steidzos mājās. Vakars bija dzestrs, bet skrējiena laikā paspēju mazliet sasvīst. Māja bija tumša. –Labi...- nopūtos un gāju pagalmā, pa ceļam velkot laukā atslēgu no šortu kabatas. Iegāju mājā, kur bija pavisam mierīgi, telefona zvans izbiedēja mani. –Jā?- pacēlu klausuli.

-Biju mājās, bet tevis tur nebija,- mamma sacīja. –Gribēju pateikt, ka uz dažām dienām atbraucu pie Kerolas, mīļā. Tev viss būs kārtībā?

-Kad nav bijis?- apsēdos uz kāpnēm, mazliet jau kaļot plānus naktij, kas man solīja tumšu vientulību savā istabā vai sociālajos portālos, bet tas tikai tad, ja būtu kāds, kas skatās, vai esmu mājās, vai tomēr nē.

-Es tev atstāju naudiņu kabinetā, lai tu visu nedēļu vari izdzīvot, paēst, nopirkt to, ko tev vajag.

-Un kur tētis?

Mamma otrā klausules pusē mazliet apklusa, bet drīz vien turpināja: -Viņš tev neteica par semināriem Denverā?- mamma jautāja. –Lai vai kā, viņš vairākas dienas arī būs prom, māja paliek tavā uzraudzībā.

-Protams. Lai tev laba atpūta!- sarunai ejot uz beigām, steidzos uz savu istabu, lai paķertu dažas nepieciešamākās mantas. Nomezdama telefonu gultā, ieskrēju pavisam ātrā dušā, kur jau nepilnas minūtes laikā biju visu pabeigusi, mazliet sakopu sevi, uzvilku viskaistāko apakšveļu, ko varēju atrast – mežģīnes un ziedi. Izlēmu nākamo dienu paņemt brīvu, melojot sev, ka eksāmenu laikā atpūta nenāk par ļaunu. Uzvilku sarkanu kleitiņu un kurpes uz papēža, mazliet uzklāju skropstu tušu, lūpas krāsot bija bezjēdzīgi. Iemetusi somā rezerves apakšbikses un krūšturi, ieliku arī ērtāku apģērbu, telefona lādētāju, maku un prezervatīvu katram gadījumam.

-Braien?- piezvanīju, ejot uz virtuvi, lai paķertu sarkanvīna pudeli.

-Jau tik ātri noilgojies?- viņš pasmējās.

-Un kā vēl,- pamēdījos pretī. –Vai šī vakara piedāvājums joprojām ir spēkā?- centos runāt kārdinoši, bet tad sapratu, ka uzvedos kā idiote un iesmējos.

-Vai tev kas ir padomā?- viņš viltīgi vaicāja.

-Un kā vēl, gaidi,- iesmējos un nometu klausuli. Ieslēdzu mājai signalizāciju un sāku soļot uz skaisto māju nedaudz tālāk no manas. Ar kedām kājās tas bija vien īss skrējiens, bet ar kurpēm vajadzēja mazliet pacensties. Man pretī sāka spīdēt spoži uguņi, kas traucās lielā ātrumā uz priekšu, taču tad tie samazināja ātrumu. Es lūdzu Dievu, lai tas nav neviens man pazīstams, jo es nezinātu, ko teikt, ja pēkšņi pie manis apstātos Stefans vai Ītans. Pieliku sejai priekšā matus. Ikdienā es tā neizskatījos, tāpēc braucējs mani varētu neatpazīt.

-Vai tikai tu neesi...- mašīna pie manis apstājās. Es to atpazinu.

-Ko tu gribi, Džozef?- pagāju tā, lai mašīnas uguņi nespīd man virsū.

-Atkal soļojam pie Braiena? Šoreiz jau mazliet citādā tēlā...- viņš smīnēja. Sporta laukumā vīrietis uzvedās pavisam citādāk. Džozefs mēdzot zagt. Vai viņš spētu kaut ko nodarīt man? Es atkāpos soli no mašīnas. –Neuztraucies, es neesmu idiots. Zinu, ka jums tur nelikumības iet vaļā.

-Nekas, kas nebūtu saskaņā ar likumu, starp mums vēl nav noticis,- iebildu un soļoju tālāk. Vēl, pie sevis uzsvēru.

-Ne to es domāju, skaistulīt,- viņš iesmējās. –Tevi aizvest?

-Es vairs neesmu tālu, tiksimies skolā,- uzsmaidīju vīrietim un devos uz māju. Braiens gaidīja pie vārtiem.

-Ja es būtu zinājis, ka mums ir randiņš, būtu uzvilcis kaut ko skaistāku,- vīrietis bija atstutējies pret pastkastītes un vārtu stabu.

-Tā ir mana frāze,- piegāju klāt Braienam, ar kuru biju nu jau precīzi vienā garumā. Noskūpstot viņu, piespiedu savus gurnus pie viņa, jūtot, ka vīrietis ir pavisam nelielā reibumā, pasmīnēju. –Kāds sāk iekarst,- iesmējos un, roku pārlaizdama pār viņa krūtīm, pagāju garām, lai tiktu mājā.

-Kā tad var neiekarst,- viņš pasmējās un sekoja man, kur pirms durvīm vēl pavilka mani aiz rokas un atspieda pret sienu. –Tu izskaties brīnišķīgi,- viņš čukstēja man pie kakla. Soma ar klusu būkšķi nokrita zemē, vīns bija uzlikts virs drēbēm, tāpēc tam nekas nevarēja notikt. Vienu savu roku piespiedu pie sienas, bet otru uzliku uz Braiena sāna, kamēr viņa lūpas pieskārās bedrītei pie manas auss. Noelsos.

-Varbūt ejam iekšā?- parāvos nostāk un piespiedu savas lūpas viņējām. –Ārā ir vēss,- nočukstēju skūpsta laikā. Vīrietis ar vieglu manevru pacēla mani uz rokām. Es spēju tikai iesmieties.

-Tevis dēļ visu...