Sveiki, vēlos ar jums padalīties par cilvēkiem, kurus mūsdienās var reti sastapt.
Šodien ar mani atgadijās viens neparast atgadījums.
Tātad, bija jau pulkstens 12.00 dienā. Daudziem, tajā laikā ir pusdienu pārtraukums, un protams lielākā daļa, kas strādā ofisos, pusdienot iet uz kādu kafeinīcu, bet daudzi ēd uz vietas. Bet tākā esmu pārāk slinks, es piederos pie tiem, kas iet ēst uz kafeni. Notikums bij noticis, brīvības ielā, pie tallinas ielas krustojuma, un tie, kas ir rīdzinieki zin, kāda satiksme, un cik daudz cilvēku ir ap 12.00 dienā, tajā rajonā.
Tātad, izeju no offisa, lēnā gaitā, nesteidzoties, domājot, ko šoreiz ņemšu ēst. Pie reizes rakņājos kabatās un mētāju vecos papīrīšus, biļetes no kabatas. Zinu ka tā ir slikti darīt, bet tie bij mazi papīrīši. :D
Tātad skatos, pāri ielai ir man mīļā kafeinīca, 50 m attāluma, bet ir liela satiksme, un lai tiktu pāri ielai droši, vajag iet līdz gājēju pārejai, kura atrodas apmēram 150m attālumā. Kā jau minēju, esmu slinks, un nodomāju, ka pārskriešu pāri ielai. To jums neisaku darīt, var beigties ar sodu, vai pat trakā.
Beidzot pienāk izdevība ātri parskriet ielai un es tā arī izdariju. Pie pašas ietves bij, peļķe kurai man nācās pārlēkt pāri. Sanāk, kā stirna pārlēcu pari peļķei un atrodos otrās ielas galā.
Esmu gandrīz pie savas kafeinīcas durvīm, un kad pēkšņi man kād no muguras sāk pīpināt. Pagriežos, skatos stāv melns Volvo, pie tās vietas kur es šķērsoju pāri un kko bļauj man virsū. Es nodomāju, ka nepieversīšu viņam uzmanību, jo viņs bļauj varbūt tāpēc ka pārskrēju ceļu, un viņam nācās mani dēļ nobremzēt. Es vienkārši iegāju kafenē. Skatos dienas piedāvājumā, un nodomāju ņemt to. Bet kad pēkšņi skatos, pa durvīm ienāk tas vecis, no melnā VOLVO. Nodomāju, kas nu tagad būs. Vai nu tagad sāks mani lamāt publiski, vai nu tas ir kkāds policist.
Viņš pienāk pie manis, tāds nopietns, un neizskatījās tāds, laipns.
Viņš man jautā: Ko tad pasūtīsi?
Es: Ko lūdzu. (WTF!, kāda starpība)
Viņš: Jaunais cilvēk, tu neko neesi pazaudējis?
Es. (ātri pasitu ar rokām pa kabatām, pārbaudu telefonus, vis ir vietās) Itkā neko neesmu pazaudējis, a kas?
Viņš: (Izvelk maciņu no kabatas) Nav pazīstams.
Es: (es vnk, sajūsmā apstulbis, lamīgs, atkal apstulbis, un vnk laikam jūs zinat kāda ir sajūta.) Sisrsnīgi pateicos.
Par ko es brīnos no visa šī piedzīvojuma.
1: Kā vispār viņš pamanija maciņu kurš man izkrīt.?
2: Kā viņam vispār nebij slinkums apstāties uz brīvības ielas? (man būtu)
3: Kā viņš bij tik godīgs,, un pat atnesa man to maciņu līdz pašai kafenei.
Paldies Tev Šoferi ar melno VOLVO Kurš atdeva man maciņu.
Pats arī esmu šitā dažiem palīdzējis,pašam kruta sajūta un ir arī ko padomāt pēc tam kādu laiku,par to kāds es kruts 
