Veltu spokiem kas domā tā pat....
(Vārdi stāstā ir mainīti)
Tādat viss sākās tā:Ir parasta diena un mana labākā draudzene vārdā Linda un es gājām no skolas kopā ar vienu draudzeni kuru suac Adele.Pa ceļam papļāpājam un tā,sākām jokot un viņa ne no ka s;āka mums burīt virsū un izšķirt mūsu draudzību,bet tā nebija pirmā reize ka viņa tā darija.Bet viņa nebija sapratusi ka tā daropt viņa tikai mūsu draudzība tā tikai pastiprina.Nu labi ar mums nekas nesanāca tad Adele ķērās klāt Lindas māsai Lillijai un viņas labākai draudzenei Martai.Un protam kātad savādāk viņas tak ir maziņas un neko nesaprtot,jo Lillijai r tikai 7 gadi bet Martai tikai 8 gadi,un to viņa mierīgi var izmantot:) Labi ko tur daudz viņas tak mūs neklausīs.Pēc viņas domām ar to nepietiek.Un izdomā Lillijun un Martu izsaukt ārā.Pēc tam izejot ārā viņas apsēdās saulē un nabaga Lilliju atstāja ēnā ,nu labi ko naba Lillija var dar;it viņai tak ir tikai 7 gadi?Nu labi viņa beidzot piņeēa to vietu ,bet tad Adele pasaka:''Mums ir karsti nāv mūsu vietā.'' Nu lap ko tur daudz,bet tad viņa izdomāja paņemt Martu līdz uz dziedāšanas meiģinnājumu(Tas ir pūlciņš kur mēs visas ejam izņemot Martu).Laigan pēc šis vienas reizes viņa arī nāk.Tātad mus ir par vienu ienaidnieku vairāk.Tā mēs viena otru ignorējam un sakam kauko sliktu.Tā tas turpinājās diezgan ilgu laiciņu.Līdz beidzot mēs salīgām mieru:)
