Čelsijas smaids /12/1

Nepārtraucot atvainošanos, es ievedu Niku atpakaļ mājās, un nosēdināju viesistabā uz krēsla, un pavēlēju, lai puisis nekustās ne no vietas. No āra paņēmu visas pudeles, ko atstāju turpat hallē, un steigšus aizskrēju līdz ledusskapim, kur atradu ledus paciņu. Skapītī atradu stikla pudeli, kurā saliku ledu, un pamatīgi sakratīju, lai ātrāk izplatītos aukstums. Tikpat ātri atgriezos pie Nika, kurš bija atmetis galvu uz atpakaļ, un ar vienu aci uzlūkoja mani, kamēr viņa lūpās rotājās smaids.

-Ļauj man,- es sacīju un apsēdos uz krēsla rokas balsta un lēni pieliku pudeli viņam pie pampuma vietas. Neizskatījās labi... Es zināju, cik stiprs ir mans sitiens, un nejauši biju trāpījusi viņam arī pa degunu, kā rezultātā pampums būs ap abām acīm un ļoti tumšs. Velns. Velns. Velns.- Piedod man,- es no tiesas atvainojos, ielūkodamās viņam acīs,- Par ko tu smaidi?- es nesapratu.

-Nez kāpēc biju iedomājies, ka dzērumā kaujas tikai vīrieši,- viņš sacīja un es nobolīju acis,- Tev nav, par ko atvainoties, Čelsij,- puisis sacīja,- Tu vienmēr esi bijusi noslēgta, un man bija piemirsies, cik ļoti tev nepatīk pieskārieni, īpaši pēc..-

-Pietiek,- es iesaucos, pirms viņš paspēja pateikt vēl kaut ko,- Sēdi kluss, un turi pudeli pie acs. Es tikmēr pameklēšu kaut kādu tūsku mazinošu ziedi, un atnesīšu alkoholu.

-Kopš kura laika tu tik daudz esi sākusi dzert?- viņš apmulsa, taču paklausīja mani. Noglāstīju viņam vaigu, un devos uz virtuvi, lai uz šķīvjiem uzliktu vakariņas. Dzert.. es pie sevis nosprauslājos... Pāris vīna glāzes.. Man bija smaga diena... Kas viņš tāds, lai mani nosodītu?

Vakariņas, par brīnumu, aizvien bija siltas, un nolēmu, ka dārzeņi būs garšīgāki ar sieru, tāpēc sarīvēju un pārkaisīju tos ar siera skaidiņām. Apbruņojusies ar šķīvjiem, atgriezos viesistabā, kur Niks jau bija ieslēdzis “Dienvidparku”, kas lika man nošūpot galvu neizpratnē. Vīrieši un multenes ir kā sievietes un iepirkšanās.

-Labu apetīti,- es sacīju, pasniegdama viņam šķīvi, un sapīku, redzot, ka tūska aizvien veidojās,- Ceru, ka garšos.

-Un ja nē?- viņš izaicināja, un es novēcināju plaukstas.

-Tad grauz sienas apmetumu,- pikti noteicu un apsēdos uz blakus esošā dīvāna. Gaļa garšoja fantastiski. Tā bija gana asa, un gana sātīga, tieši tas, kas vajadzīgs.

-Tavas kulinārijas prasmes aizvien ir izcilas,- Niks sacīja, kāri ēzdams vakariņas,- Labu apetīti arī tev,- viņš novēlēja, un es klusi pateicos, pievērzdamās multfilmai, kur bija vairāk lamuvārdu, nekā paša jēdzieniskā satura.

-Tu man atgādni Kartmenu,- es iespurdzos, ielikdama mutē kumosu. Niks arī iesmējās,- Tāpēc, ka tu daudz lamājies, tev trūkst manieru un tu vispār esi kretīns.

-Man bijis labs skolotājs,- viņš atteica.- Mācos no tevis.

-Pf,- es noņurdēju un pabeidzu ēst. Tā, kā man ļoti patika kārtība, aiznesu šķīvi uz virtuvi, nomazgāju to, un ielēju sev glāzē šņabi ar apelsīnu sulu un ledu, un tādu pašu sataisīju arī viņam. Atcerējos, ka gribēju atrast ziedi, un sāku pārmeklēt skapīšus, dzirdēdama, kā Niks dzied līdzi. Bērns.. es nospriedu un atradu medicīnas maciņu, kurā bija..

-Marles, saites..- es uzskaitīju,- Siltuma pārsegs.. ūdeņraža pārskābe.. Lūk,- es triumfējoši noteicu, izņemdama mazo tūbiņu,- “Pret zilumiem un iekaisumiem ārišķīgai lietošanai”,- nolasīju uzrakstu uz etiķetes un devos uz istabu. Piegāju pie puiša, atņēmu viņam šķīvi, un ar varu atgāzu viņa galvu, un uzspiedu mazu, zirņa lieluma gēla želeju.

-Au, sāp,- Niks sūkstījās. Maigi ar rādītājpirkstu iemasēju zāles viņam ap aci, un cerēju, ka tas palīdzēs.- Patīkami vēss.. Paldies..

-Nav par ko,- es noteicu un jutu, ka viņa rokas ieceļ mani sev klēpī. Mans prāts sāka izdvest signalizācijai līdzīgus signālus, kas lika palikt uzmanīgai, tāpēc sastingu, un gaidīju, kas notiks tālāk,- Ko tu dari?

-Padziedi,- viņš klusi palūdza, skatoties man acīs,- Es tik sen neesmu dzirdējis, kā tu dziedi..

-Tas ir dumji, es to nedarīšu.- liedzos. Jau atkal es sajutos neaizsargāta. Es mēdzu dziedāt agrāk, kad biju laimīga, un kad man nebija darba. Protams, Nikam to nesaprast, jo tajā dzīves periodā es biju gandrīz laimīga. Sešus gadus atpakaļ tā meitene nomira morāli, un viņas vietā rados es, Čelsija Millere.  Elsa Čelsija Delavēna vairs nepastāvēja un nepastāvēs nekad.

-Lūdzu...- viņš noglāstīja man gurnus,- Es ilgojos dzirdēt to, kā tu dziedi..

-Kāpēc?-

-Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es tevī toreiz iemīlējos,- viņš atteica un noņēma atrisušu matu šķipsnu man no pleca.- Tu vienmēr dziedāji, kad biji ar mani..

-Izbeidz,- es noteicu, un atrāvos no viņa,- Nebūs nekādas dziedāšanas. Es izdzeršu savu kokteili un likšos gulēt.- strikti noteicu un pagriezos ar viņu pret muguru.

-Kā gribi,- Niks neapmierināti sacīja,- Bēdz, kā tu to vienmēr dari.- viņš pateica un es jutu dusmas augam augumā. Tā sajūta bija riebīga. Kaklā sametās nelabums, un seja piesarka. Muskuļi sarāvās, un mani pirksti savilkās dūrē. Neatskatoties paķēru no halles vīna pudeli un neapmierināti uzslāju otrajā stāvā. Aizcirtu durvis, apgūlos gultā, atvēru vīnu, un, skatoties sienas gleznojumā, centos sakārtot domas. šī diena bija daudz par garu..

Lai sevi nomierinātu, sāku galvā dungot meldiņu un piecēlos kājās, lai dotos uz dušu. Pa ceļam nometu drēbes un sāku dziedāt jau skaļāk, un atgriezu siltā ūdens krānu, smaidīdama no sajūtām, ko izraisīja dziedāšana.

Ielēju vannā putas, un lēni iegūlos siltajā ūdenī, dziedādama visu, ko jutu, un sajutos labāk.

-Es zināju,- Nika balss mani izbiedēja un es instinktīvi piesedzos ar ziepēm,- Es zināju, ka tu vēl dziedi.. es zināju..

-Ne jau tavām ausīm tas bija paredzēts,- es noņurdēju, piesegdama krūtis ar rokām,- Pazūdi no vannas istabas, Vinčester, vai es kliegšu..- es piedraudēju, taču šķita, ka tas viņu uzjautrina. Viņš man tuvojās lēni un noliecās pie vannas, tā, lai mēs būtu vienā acu līmenī.

-Un kas tad būs?- viņa elpa noglāstīja man lūpas,- Ko tu ar mani izdarīsi?

-Es tev iešļakstīšu ziepjūdeni sejā,- es norūcos un uzšļakstīju viņam ūdeni, no kā viņš pat nenoraustījās,- Tinies prom..

-Tu nespēj man pretoties,- Niks sapņpilni sacīja un sāka liekties man tuvāk, līdz mūsu lūpas gandrīz saskārās, kad pie durvīm atskanēja zvans.- Fuck.- viņš britu akcentā noteica un piepeši viņa acīs iegailējās dusmas.- Mēs vēl par šo parunāsim..- viņš pieminēja un izgāja no vannas istabas, atstādams mani vienu un apjukušu.- ČELSIJ,- viņa saucienu sadzirdēju pat otrajā stāvā,- Te kaut kāds Naels tevi meklē!

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-13/779705