Teikšu uzreiz - raksts ir manis rakstīts, bet jau pirms kāda laiciņa un vienam forumam, kura īpašnieks pīkstēja, ka vajagot kaut kādu aktivitāti no lietotājiem, un, sēžot darbā, aiz diezgan lielas garlaicības tapa stāsts. Vienkārši otrreiz pārrakstīt slinkums, tāpēc vienkārši pārkopēšu.
Sākšu ar to, ka jau iepriekš atvainojos par gramatikas un visādām citādām kļūdām, jo pašlaik rakstu no telefona, ko man patiesībā ļoti besī darīt, bet, kā jau no virsraksta var saprast - man ir nenormāli garlaicīgi un laiks velkās tā, ka man šķiet es novecošu un nosirmošu, bet šodiena vēl nebūs pqgājusi.
Raksts patiesībā būs pilnīgi bezjēdzīgs un tīrā spama pēc te atradīsies, jo kāds (vārdā nesaukšu) pīkstēja, ka te vajagot kaut kādu aktivitāti. Un tā kā šā vai tā nav ko citu iesākt, pavervelēšu tepat.
Būs kas to jau zin, būs, kas nezin, bet es jau gandrīz 2 mēnešus strādāju nelielā alkohola veikaliņā un tā strādājpt esmu nākusi pie dažādām atziņām un secinājumiem.
Nu pirmkārt - liela daļa cilvēku ir stulbi, vai nu ngrib domāt, vai arī vienkārši ir aizmirsuši kā tas darams. Mums veikalam cigaretes pieved reizi divās nedēļas un gluži loģiski, ka kad tuvojas nākamais pievedums, no iepriekšējās preces nekas daudz vairs nav atlicis. Populārākais jautājums šādās dienās ir „vai tas ir viss no cigaretēm?” - nē, bļeģ, es tīrās jautrības pēc visu pārējo slēpju un neizlieku plauktos.
Vēl viens jautājums, kas reizēm liek aizdomāties par to, vai cilvēks vispār domā - „ kurš no visiem vīniem ir visgaršīgākais?” un kad tu pajautā, kas labāk patīk - saldais, pussausais vai sausais, cilvēks izbola acis un sāk burkšķēt „ es tev jautāju, kas garšīgāks”. Nu come on, es vsp vīnus, ja neskaita mājās gatavotos, reti dzeru, jo man viņi īsti negaršo, turklāt vienam garšo saldie un negaršo sausie, citam pilnīgi pretēji. Kā lai es uzminu?
Bija arī gadījums, kad veikalā „ienesās”, itkā viņai bars ar vilkiem pakaļ skrietu, gadus 55 - 60 veca omīte, staigā, skatās, skatās, kaut ko meklē. Pēc kāda laiciņa viņa pienāk un saka „ es neredzu banānus. Jums te tādi ir?” atbildu, ka nav. Viņa dusmīgi bubinādama „ kas tas par veikalu, kur nav banānu. Pat manā piemājas bodītē ir...” aiztenterē prom. Nu tad kāpēc tu nepērc banānus savā piemājas bodītē? Ar to vēl nepietiek, pēc 5 min viņa ir atpakaļ, un sāk man pārmest, ka te meklējot neesošus banānus viņa ir nokavējusi autobusu.
Vēl viens gadījums, pilns veikals ar cilvēkiem. Es stāvu pie kases, apkalpoju pircējus. Viens vīrietis stāv un izvēlās saldējumus. Pēkšņi viņš prasa, kurš no rūjienas ir pa 0,35 ls, es atbildu, ka zaļais. Viņš paķer oranžu un jautā, vai šitais? Nu labi, var jau pieņemt, ka daltoniķis, bet akls ta viņš nebija, varēja arī uz cenu zīmītēm izlasīt, kurš saldējums cik maksā.
Tie ir tādi spilgtākie, kaitinošākie piemēri, netrūkst arī dažādu citu atgadījumu. Bet ir arī pozitīvi cilvēki ar foršu attieksmi - pastāv, parunājas, nopērk šokolādi utt.
Ir bijuši arī gadījumi, kad es varu stāvēt un blisināt acis, piemēram, kad ienāk vīrietis labākajos gados, uzvalkā un jautā „jums ir šprotes vīna mērcē?” es joprojām nesaprotu, vai viņš to nopietni domāja.
Pie smieklu lēkmes es tiku arī brīdī, kad veikalā ienāk baikeris - ādas bikses, veste, rokas tetovētas, vienā rokā ķivere, otrā maziņš čivava ar rozā bantīti. Skats diezgan komisks.
Nu ja, pagaidām laikam viss, gan kaut kad atkal kaut ko, garlaicības nomocīta, uzmeistarošu.
*BūūBūū - Bubucis ir mans niks tajā forumā, no tā arī atvasināts šis stāsta nosaukums.
