http://www.spoki.lv/literatura/But-miletai-2dala-3nodal/447710-Turpinājums
Viņš bija pret mani jauks ,palīdzēja man salasīt fotogrāfijas kuras man bija izkritušas no rokām. Paceļot to fotogrāfiju ,kur es biju nobildēta ar māti un tēvu ,Raitis man uzjautāja: Tā ir tava ģimene?”
„Jā, tēvu sauc Andris ,māti Lūsija un mani Sabrīna!” es sacīju.
„Nu, ko prieks iepazīties Sabrīna, mani sauc Raitis, es dzīvoju vienu stāvu augstāk par tevi!” noteica Raitis.
Raitis bija tik jauks ,ka es viņu ielūdzu pie sevis uzcienājot ar tēju.
Ienākot mājā viņš piebilda:’’ Redzu ,ka tu nesen esi pārvākusies!’’
„Jā, vakar man norietēja 18.gadu ,tāpēc pārvācos uz šo dzīvokli!’’ es noteicu.
„Un, kur ir tavi vecāki? ‘’ Raitis jautāja.
Man negribējās stāstīt viņam par bērnunamu, mātes aiziešanu viņpasaulē ,tēva riebīgumu pret mani....
„Mani vecāki viņi... es uz....pirms aiziešanas no mājas ar viņiem sastrīdējos. Un tāpēc sarunāju ar viņiem dzīvot atsevišķi. Viņi bija ar mieru un nopirka man šo dzīvokli. Vairs ar viņiem nekontaktējos.’’ Es ātri kaut ko izdomāju.
„ Es jūtu līdzi tev! Man gan abi vecāki nomira. Mana māte dzemdības laikā nomira, kad dzemdēja mani .Es ģimenē esmu vis jaunākais... Vis vecāka māsa ar mani līdz pat šodienai vairs nesazinās ,jo viņa domā ,ka esmu vainīgs pie mātes nāves.
Kad man aprietēja piecpadsmit gadu tēvs nomira. Viņam bija galvas vēzis. Viņš to ļoti centās slēpt un acīm redzami ,ka viņam izdevās.
Kopā mēs bijām pieci .Mana vēcāka māsa Anna, brālis Pavels , brālis Kristaps, brālis Jānis , māsa Laura un es. Pēc tēva nāves mūs visus uzturēja mana vecākā māsa Anna. Viņai toreiz bija divdesmit pieci gadi , Pavelam divdesmit divi, Kristapam divdesmit, Jānim astoņpadsmit, Laurai sešpadsmit un man piecpadsmit.
Tad, kad es kļuvu pilngadīgs Anna mani sūtīja strādāt , lai pelnītu naudu iztikai. Es nevarēju neklausīties savu vecāko māsu, jo viņa bija man aizņēmusi manas mātes vietu.
Zinot, cik slikti būs, ja atteikšos , es piekrītu jeb kurām māsas prasībām ,kamēr man tas neapnika...Es atteicos iet uz darbu un Anna mani padzina no mājas, nosaucot mani par ģimenes nodevēju un uzvārda apkaunojumu.
Ilgi meklējot patvērumu es uzzināju, ka man ir tante un viņa dzīvo šajā mājā stāvu augstāk par tevi, pēc viņas nāves šis dzīvoklis nonāca manās rokās. Re kur arī visas manas kārtis ir atklātas tev!” izstāstīja Raitis.
Es pat nezināju, ko man domāt. Ticēt viņa vārdiem ,vai nē. Es tomēr esmu samelojusi visu par savu dzīvi, un agrāk ,vai vēlāk viņš tāpat uzzinās patiesību, bet kāpēc gan man ir jātic viņam? Viņš taču man ir pilnīgi svešs cilvēks.
„Piedot, v ai tev var ko uzjautāt?” es sacīju.
„Protams, jautā ,ko gribi!’’ viņš sacīja iedzerot vienu malku tējas.
