http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bruce-1/666077">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bruce-1/666077
2
Dāvja skatapunkts
Un tur arī viņa nāca. Mana meitene. Kā vienmēr, arī šodien viņa ģerbusies bija ideāli. Viņas blondie mati bija sasieti zirgastē, bet mugurā bija melni šorti ar baltu krekliņu. Un kājās. Kājās. Tik tālu nebiju spējīgs paskatīties. Mute pilnībā sausa un sajūtas tādas pašas, it kā ieraudzītu viņu pirmo reizi ar karseju kuplajiem pušķiem rokās.
“Čau..” sacīju, kad viņa tuvojās man.
“Sveiks.” viņas smalkā un mīļā balss bija nedaudz aizlūzusi. Jā, pēc vakardienas ne tikai balss aizlūst.
Apķēru viņas vidukli, noskūpstot viņas šaurās lūpas, un devāmies apsēsties blakus mūsu draugiem, kuri bija nosēdušies uz puķudobes apbetonētās malas.
“O, saldais pāris!” Edžus, mans labākais draugs, iesaucās.
Piekļāvu Elīnu sev vēl tuvāk, jo pāris mēs esam, jā. Un salds. Ar viņu iepazinos nesen. Pirms pāris mēnešiem. Viņa bija karsējmeitene, es - basketbolists. Tagad viņa ir pievērsusies slinkošanai un manis apmierināšanai, bet es joprojām turpinu spēlēt basketbolu. Lai vai kā sagadījās, es ar viņu saskatījos vienā spēlē.
Elīna tikai pasmīnēja un apsēdās blakus Antrai, kura atkārtoja tēmu ķīmijas kontroldarbam. Arī viņas jau ir labākās draudzenes. Daudzus gadus.
Apsēdos blakus Edžum, kurš izstiepis kājas, atsutējās pret Māri, kurš gulēja.
“Kas viņam?” norādīju uz guļošo un prasīju Edžum, kurš šobrīd pārkāpa skolas noteikumus un no kabatas izvilka cigareti. Izvilku to viņam no pirkstiem un nejauki uzsmaidīju.
“Nav vēl atguvies no vakardienas!” Edžus noskurinājās un no kabatas izvilka otru cigareti. Turēju savu pirkstos un lūkojos uz to, it kā nekad nebūtu pīpējis.
“Eu, halo!” Edžus bija pamanījis, ka neesmu savā ādā. Patiešām. Vai esmu uzvilcis kurpes otrādāk vai arī Elīnas apakšveļa man ir mugurā?
“Līdz vēlākam..” noteicu un iemetu cigareti Edža klēpī. Māra galva iekrita puķēs, par ko visi smējās, bet man tas nešķita uzjautrinoši. Vakar viņš apdzērās tā, ka nevarēja nostāvēt kājās. Klanījās uz mana pleca un apvēma Edža sānu.
Uzmetu Elīnai skatienu un smaidot aplaizīju lūpas. Viņa man atbildēja ar bučiņu un acs piemiegšanu. Ak, kā es viņu mīlu. Nopietna, bet tajā pašā laikā vilinoša.
Kā tikko iegāju skolā, noskanēja zvans. Apkārt drūzmējās tik daudz īsu cilvēku. Pēdējā laikā esmu sajuties netipiski garš, lai arī tikai metrs deviņdesmit pieci. Tikai.
Atvēru skapīti un izņēmu no tā ķīmijas grāmatu. Paskatījos uz bildi, kur esmu ar Elīnu zoodarzā un viņa ir uz kamieļa, tad pasmēju, jo viņa izskatījās tik jauki. Aizverot skapīti, salēcos. Pretī man stāvēja Paula. Pie velna.
“Sveiks, mīļais..” viņas balss bija tik salda. Paņēmu viņu aiz delnas un aizvilku aiz stūra, lai neviens mani neredzētu. Paula ir sešpadsmitgadīgā - gadu jaunākā karsejmeitene, kura joprojām danco un gorās spēles starplaikos. Parasti neviens neskatās uz karsejmeitenēm, jo jāklausās trenera norādijumos, bet uz viņu tak nevar neskatīties..
“Kas tu jocīga esi?” čukstus kliedzu. “Ko tu lien man tik tuvu? Kāds mūs var pieķert!”
“Nerunā niekus!” viņa atlaidās no manis un sakārtoja svārkus, protams, ka paceļot tos uz augšu.
“Ko gribēji?” kļuvu mierīgāks, bet joprojām skatījos apkārt, lai mūs neieraudzītu Edžus, vai, nedod dievs, Elīna.
“Dāvi..” Paula nolieca galvu un tik pazeminātā balsī teica. “..tu taču zini, ka ar to Eļusju tev nekas nesanāks!” ļauni smaidot, viņa teica.
“Izbeidz, taču!” vēros viņā ar niknumu.
Arī otrais zvans noskanēja. Elpoju tik ātri un sirds sitās nemierīgi.
“Tiksimies vēlāk..” viņa smaidīja. “..zač!”
Novēroju kā viņa aiziet. Ja viņa kaut ko pateiks Elīnai, es viņu nositīšu. Nē! Vispirms noskūpstīšu un tad nositīšu. Viņa ir tik riebīga un tajā pašā laikā skaista. Bļāviens!
