Ernesta skatapunkts
“Nu, nedusmojies taču!” pielīdu klāt Paulai, kura mani atraidīja, bet es tāpat turpināju viņu apskaut.
“Nedusmoties, ja?” viņa iekliedzās.
“Nebļauj!” sacīju.
“Kā lai nebļauj!?” Paulas acis sažmiedzās un lūpas savilkās tūtiņā. “Tu piekāvi Dāvi!”
“Es biju greizsirdīgs.” pasmēju.
“Nu un tad?” viņa turpināja kliegt. “Kapēc jāpiekauj viņš?”
Pielēcu kājās no gultas un sagrābu meitenes rokas savās, un ar dusmīgu skatienu vēroju viņas tumši brūnās acis, kurās varēju redzēt savu atspulgu.
“Tapēc, ka es tevi mīlu, un negribu, lai manas māsas draugs jaucās mūsu attiecībās!” zobus sakodis, sacīju.
“Bet es tevi nemīlu!” viņas asie vārdi dūrās manā sirdī.
Palaidu Paulas rokas vaļā un viņa aizskrēja prom, šņukstēdama. Sēdēju viņas istabā, uz rozā dīvāna un centos savaldīties, bet vienkārši nespēju, tapēc iesitu ar dūri sienā. Liels bija mans pārsteigums, kad pamanīju, ka esmu izsitis caurumu uz viesistabu un šobrīd varēju saskatīt televīzoru. Vismaz Paulai nebūs jāpērk savs televīzors savā istabā.
“Ko tu izdarīji, ķēms tāds?” viņa piebāza seju priekšā caurumam un skaļi smējās. Domāju, ka viņa bļaus vēl trakāk, bet viņa tikai smējās. Kā maza meitene. Es viņu patiešām mīlu, bet viņa mani nē. Un kā tu justos, ja kāds, kuru dievini, tev vienkārši pateiktu, ka viņam esi nekas.
“Piedod, lūdzu!” skatījos viņas acīs.
“Jā, tu man arī!” viņa teica un izbāza savu smalko roku caur manu izsistu caurumu. Es sagrābu viņas plaukstu ar savēju un ar pieri atspiedos pret sienu. Viņas roka bija tik silta, bet manējā vēsa. Kontrasts. Pretējie poli pievelkas. Tā tam jābūt.
“Klau, Er..” Paula pasmīnēja. “Tava māsa neko neuzzinās par to, ka sasiti viņas draugu?”
“Viņa tagad ir Parīzē kopā ar Dāvi, takā..nē!” sāku ļauni smīnēt.
“Ko?” Paula ieķērcās. “Parīzē?”
“Jā, a kas?” vaicāju un meitene atlaida manu roku, ieskrienot istabā. Pa durvīm, protams.
“Kapēc viņa, nevis es, ir Parīzē?” viņa sarkastiski pasmīnēja, pakratot galvu pa labi un pa kreisi.
“Ko tu Parīzē darīsi?” nesaprašanā vaicāju un paplātīju rokas.
Paula kā bullis pūta trīs reizes pēc kārtas, tad uzlika rokas uz gurniem un ievilka dziļu elpu.
“Ernest, tu saproti, ka mums nekas nesanāks!” viņa atkārtoja. “Es mīlu Dāvi!”
“Dāvis tevi nemīl. Es tevi mīlu!” pasmaidīju.
“Ak kungs, kā tu nesaproti!” viņa saķēra galvu.
Piegāju pie Paulas, lai viņu samīļotu, bet tā vietā viņa pacēla galvu un ar rādītāj pirkstu norādīja uz durvju pusi.
“Pareizi, maitai būt ir vieglāk!” nošņācu un devos durvju virzienā. Nu, ja negrib, tad negrib. Neiešu arī lūgties.
