Broken 462

Alekss viegli un nedrošnepamāja ar galvu. Es piecēlos, paņēmu somu, kirā ieliku telefonu, daudz salvetes un maku. Alekss jau bija nogājis lejā un gaidīja mani. Es paņēmusi virsjaku nogāju lejā pa kāpnēm devos pie viņa.
-Kur tu iesi? - Marks man jautāja, kad biju jau pie durvīm.
-Pie Leilas ! - īsi atbildēju un izgāju pa durvīm. Sēja iepūta auksts vējš, un sniegpārslas noklāja manu melno virsjaku. Šobrīd šis laiks mani neiteresēja, jo vēlējot ik pie Leilas. Es saprotu, ka tu būs Pols, tāpēc paprasīju Alekaam, lai nāk man līdzi, tikai pie Pola.
Esam jau pie Pola mājas. Mana drosme nav izsīkusi, tieši otrādi, man tagad ir vvairāk drosmes. Es pašpārliecināti izkāpju no mašīnas. Ieelpoju svaigo gaisu, kas bija patīkams, bet auksts. Ātri soļoju uz durvju pusi, kuras bija apsnigušas ar balto sniegu. Dzirdēju soļus, kas gāja man aiz muguras, tātad Alekss nāk. Tagad jānotur sava loma līdz galam.
Droši pieklauvēju pie durvīm, kaut gan te ir zvana poga, bet es vēlot pieklauvēt. Tāda es esmu, kad esju uz savu mērķi. Durvis klusi pavērās un sejā iesitās siltais gaiss, kas nāca no mājas iekštelpām. Durvju ailē parādījās Pols ar izbrīnītu skatienu.
-Pie Leilas! - atkal īsi noteicu. Balss skanēja valdonīgi, auksti un iedomīgi. Tieši tā kā jābut. Pola sejā bija lasāms šoks un neapsapratne, līdz ieraudzīja aiz manis stāvošo Aleksu.
-Augšā, manā istabā -viņa balss ir jauka un mīļa, tajā var saklausīt nožēlu, taču es to ignorēju. Iegāju mājā, kuru labi pārzinu un devos pie Leilas. Es zinu, ka viņa mani nepzīst, bet tas mani neapstādinās no mana mērķa. Man vajag zināt, tā ir patiesība vai meli. Jā es to gribu, es to noskaidroju.
Nonācu pie durvīm, kuras viegli pavēru. Durvis man viegli padevās, un es ieraudzīju istabu, kurā pavadīju tik daudz laika kopā ar Polu. Pašlaik centos atmiņas apspiest, jo tas var mani novest no mērķa. Uz gultas sēdēja meitene, un pieņēmu, ka tāir Leila. Es panācu viņai tuvāk un viņa sarāvās. Es viņu nenobiedēju, bet viņa vienkārši no manis baidījās. Jau tagad redzu, ka Alekss man nav melojis, jo neviens tāpat nebaidītos, kā viņa. Es viņai silti uzsmaidīju, bet redzu, ka tas viņu nenomierina.
-Sveika, Leila! - es mīļi saku. Viņa nav atslābusi.
-Kas tu esi? Lūdzu nesit man!- meitene lūdzās un ir tuvus asarām. Man palika viņas žēl, jo iedomājos sevi viņas vietā.
-Nebaidies no manis. Esmu Pola draudzene. Tikai gribēju zināt vai tā ir patiesība. - es teicu mīļi un pati esmu tuvu asarām. Meitene sāka raudāt, un es nedomājdot pieskrēju pie viņas un ievilku siltā apskāvienā.
-Tas bija drausmīgi. Es nesaprotu, kāpēc ta tai meitenei nepatiki! - viņa caur asarām čukstēja. Es ieraudzīju zilumus uz viņas rokām un iepletu acis.
-Viņi tevi sita? -es šokēti jautāju, un Leila apstiprināja.
-Ak dievs man žēl. Piedod man, tas viss manis dēļ - nu jau es sālu raudāt, jo manis dēļ cješ cilvēki.
-Kā tevi sauc? - meitene klusi pajautāja pēc neilga klusuma brīdi.
-Aleksa - pateicu un Leilai silti uzsmaidīju.
-Aleksa? -Leila mani uzrunāja.
-Kas? -es viegli un mīļi atbildēju.
-Tu Polu mīli? - viņa nu jau skatoties uz mani jautāja. Es nodūru skatienu iz savām rokām.
-Mīlu, bet es nezinu.... Es iedomājos viņu ar Ellu - asaras, kas bija aprimušas sāka ritēt pā vaigiem ar jaunu sparu. Protams, ka, mīlu, bet laiks man vajadzīgs.
-Aleks, viņš jau nav ne pie kā vainīgsvatas notika pret gribu. Piedod viņam. Es gribu, lai mans brālis ir laimīgs! -Leila sirsnīgi noteica. Nav brīnums, ka Pols viņu tik ļoti mīl.
-Es arī gribu, lai viņš ir laimīgs, bet es nezinu vai viņš mani vēl mīl- klusi noteicu.
-Viņš tevi mīl. Es visu laiku klausos kā viņš sev pārmet, cik slikti pret tevi izturējies, ka neticēsi viņam, ka pametīsi viņu. Viņš tevi mīl vairāk nekā tu domā - viņa mani apskāva, un es notrausu asaru. Uzsmaidījusi Leilas, devos pie Pola. Es vēlējos būt pie viņa.