Pirmā mācība.
Pagāja jau nedēļa kopš es atklāju savas spējas. Diendienām es mēģinu tās attīstīt, sajust stiprāk. Es pieskaroties cilvēkiem varu redzēt, kas viņus sagaidīs tuvākajā nākotnē- visbiežāk es redzu sliktus atgadījumus. Lai ar viņiem tas nenotiktu, es mēģinu viņus apstādināt darīt to ko viņi iecerējuši.
Vakar es jau atkal satiku to noslēpumaino, veco vīru. Viņš teica, ka piektdien mēs sāksim mācības. Es nesapratu par ko viņš runā un gribēju pajautāt, bet viņš atkal pazuda bez pēdām. Varbūt... Nē, viņš nevar zināt, ka man ir šādas spējas, bet tomēr? Viņš mani nosauca par Brīvības eņģeli- diez kāpēc? Es ilgi domāju par šo noslēpumaino vīrieti - līdz pienāca piektdiena.
Noskanēja zvans- beidzot varu doties mājās. Trrr-trr-trrrr... Man zvana telefons. “Ja?”es atbildēju uz zvanu. “Sveiks, Brīvības eņģeli. Es tevi gaidu ārā pie skolas.” Pī, pī, pī. Kas par...? Vai tas bija noslēpumainais, vecais vīrs? Un kā vinš zin manu telefona numuru? Es izgāju ārā. Tur stāvēja viņš- mans noslēpumainais draugs.
„Sveiks, Eņģeli,” sacīja vīrs. „Labdien, lūdzu, sauciet mani par Konstanci. Un pastāstiet kāpēc saucat mani par Brīvības eņģeli,” es atsveicināju. „Par to vēlāk, Konstance. Tagad nāc man līdz un nebaidies.” Mēs gājām diezgan ilgi un tikmēr es kārtīgi aplūkoju svešinieku. Viņam varētu būt ap 45-50 gadiem. Vīram ir iesirmi mati un gaiši zilas acis. Ģērbies viņš diezgan neparasti- plandošs mētelis un melnas bikses. Bet izskatās, ka viņš negrib man nodarīt ļaunu, tāpēc arī sekoju viņam. Es domāju, ka justu, ja viņš būtu mans ienaidnieks. „Starp citu, es esmu Atraitnes eņģelis jeb Džeks un tagad būšu tavs skolotājs,” viņš pārtrauca manas pārdomas. „Kāpēc Atraitnes eņģelis un kādā jomā jūs mani apmācīsiet?” es izbrīnā jautāju. „To visu pēc tam. Varu pateikt, ka esmu līdzīgs tev,” Džeks noslēpumaini sacīja. Kā man riebjas visa šī noslēpumainība, bet varbūt es vienkārši nevarēšu visu šo informāciju uzreiz saņemt...
„Klau, tev vecāki nav stāstījuši kaut ko dīvainu par tavu bērnību?”Atraitnes eņģelis interesējās. „Nu, kaut ko jau ir,” es teicu.
„Pastāsti.”
„Viņi stāstīja, ka es agrā bērnībā stāstīju par to, kā lūkojos uz viņiem no debesīm, pati izvēlējos viņus sev par vecākiem un es tur biju brīnumbērns...”
„Tātad es neesmu maldījies, tas esi tu, Brīvības eņģeli.”
„Es jūs īsti nesaprotu...”
„Ar laiku sapratīsi. Nu, re, mēs esam klāt,” viņš norādīja uz sen pamestu ēku.
Šī vieta jau kaut kur bija redzēta, bet es īsti neatceros kur. Ēka, viņa ir tik pazīstama. Bet ko mēs te darām? Varbūt jābēg...
„Vai nav pazīstama vieta?”
„Ir, bet no kurienes es viņu pazīstu? Es nekad šeit neesmu bijusi.”
„Tev šī vieta ir pazīstama jau no seniem laikiem...”
Mēs iegājām iekšā un sākumā es tur neieraudzīju neko neparastu, bet tad tas parādījās... Pēkšņi istabas vidū bija tāds kā laukums- cīņas laukums. Pie sienām zobeni un plauktos daudz dažādu grāmatu, kuras saturēja tik daudz enerģijas. Grāmatas ir neparastas, tās varētu būt burvju grāmatas...
„Šeit tev būs jānāk katru dienu pēc skolas un brīvdienās mēs iesim citur. Es aprunāšos ar tavu māti, viņa sapratīs. Mācības mēs sāksim jau šodien.”
„Kādas mācības?”
„Mācības par tavām jaunatklātajām spējam un daudz ko citu.”
„Nu, tad varbūt sāksim?”
„Nesteidzies tik ļoti. Ir vēl dažas nianses, kas mums jāizrunā.”
„Kādas?”
„Man jāuzzina par tevi kaut ko vairāk. Šodien es pajautāšu dažus jautājumus tev un vēlāk arī taviem vecākiem.”
„Jūs tiešām domājat, ka jāiejauc arī mani vecāki?”
„Jā, viņiem jāzina. Tātad, kā tu atklāji savas spējas un cik daudz tu esi atklājusi?”
„Es pirmo reizi pēc ilgiem laikiem atnācu uz skolu, satiku savu labāko draudzeni, mazliet parunājāmies un tad tas sākās. Es vairs neko nedzirdēju, man sāka dzelt deniņos un acu priekšā parādījās attēls ar slīkstošu Katrīnu. Viņa sauca pēc palīdzības. Tagad es redzu daudziem cilvēkiem viņu tuvākās nākotnes notikumus un sliktos mēģinu novērst. ”
„Tātad esi atklājusi pavisam nelielu daļu no savām spējām. Vai ar tevi bija notikusi kāda nelaime?”
Es negribēju atcerēties par Kaspara nāvi un pašnāvības mēģinājumu. Tomēr man jāpastāsta viņam... „
Ar asarām acīs es teicu: „Pirms pusotra mēneša nomira mans puisis. Es viņu tik ļoti mīlēju... Pasakiet, kāpēc viņam bija jāmirst? Es mēģināju uztaisīt pašnāvību, gandrīz jau biju pie viņa... bet mani kaut kas atstūma atpakaļ.”
„Nebēdā, bērns. Tā tam bija jānotiek, viņam bija jāupurējas, lai tu varētu izglābt ne tikai viņu, bet visu pasauli,” Džeks mani apskāva.
Es noslaucīju asaras un mēģināju parunāt, bet vārdi nenāca pār lūpām.
„Redzu, ka tu vairs nevarēsi parunāt šodien. Varbūt vēlies iemācīties kādu aizstāvēšanās burvestību vai iesi mājās?”
„Es iešu mājās,” šņukstot teicu.
„Nu labi, tad tiksimies rīt šeit pat. Turies, meitēn!” viņš mani žēloja.
***
Es, Partions, esmu šeit un drīz viņš- Brīvības eņģelis būs manās rokās. Vairs neviens nevarēs mani apturēt, kad es nogalināšu stiprāko eņģeli.
„Kantorn, nāc šurp!” es pasaucu savu riebīgo kalpu. Viņš nav cilvēks, bet gan mironis. Es viņu atdzīvināju un tagad viņš kalpo tikai man līdz es miršu. Un es būšu mūžīgs.
„Jā, kungs?” viņš padevīgi vaicāja.
„Atrodi to eņģeli un es tevi atbrīvošu,” es viņam apsolīju. Savus solījumus es reti turu.
„Kā teiksiet, kungs,” kalps pateica un aizgāja.
Beidzot es viņu atradīšu un tad tumsa valdīs pār pasauli. Neviens nevarēs apturēt Melno eņģeli.
