Viņi gāja caur kādu pļavu un tur stāvēja kāds. Viņš bija slaids un kādu gaidīja. Ešlija domīgi lūkojās uz viņu. Puisis pagriezās un tas bija Ēriks. Meitene bija laimīga un skrēja viņu apskaut. Viņi izskatijās laimīgi nesekot ne vārda. Abi divi lūkojās vien otram acīs un tās izstaroja mīlestību. Nu vismaz tā domāja Kristians. Pie abiem pļavā pieskrēja Kristiana mazā māsiņa.
-Tev mans brālis nepatīk? - Mazā meitenīte lūkojās Ešlijā ar mīļum pilnu skatienu.
-Mēs nupat tikai iepazināmies. Nu ar tavu brāli. - Viņa pietupās un samīļoja mazo, jauko meitēnu -Kā tevi vispār sauc?
-Hērta. Es zinu, ka tas ir briesmīgs vārds!
-Nē tas ir brīnišķīgs. - Ešlijas balss skanēja kā skaista melodija.
Ella bija joprojām bezsamaņā. Kristians viņu uzmanīgi noguldāja zemē. Viņš izdomāja pārbaudīt vai viņa vispār ir dzīva. Puisis dzirdēja, kā meitene lēnām un mierīgi elpo. ''Cik labi. Viņa ir dzīva!'' Kristians nodomāja. Ešlija ātri pieskrēja pie Ellas itkā dzirdētu viņa domas.
-Vai viņa ir vēl dzīva? - Ešlija izzinoši lūkojās zēnā.
-Jā, protams. Mums jāturpina ceļš!
Kristiāns paņēma rokās Ellu, bet Ēriks sajutās dīvaini. Viņš pieskrēja klāt viņam un palūdza panest guļošo meiteni. ''Droši vien grib izrādīties.'' Kristiāns nebija mierā un tomēr piekrita. Nogājuši piecus metrus Ēriks vairs nevarēja meiteni panest.
-Kristian, vai tu varētu turpināt nest Ellu?
-Nu... Labi.
Zēns piegāja klāt viņam un paņēma rokā skaistuli. Ēriks piegāja klāt Ešlijai. Viņa nosarka. Kamēr Kristians nesa tik mēr abi smējās un piecājās. ''Vai par mani arī kāds iedomāsies?'' viņš nelikās mierā. Ešlija piegāja viņam klāt.
-Tu vēlies padzerties.
-Jā paldies! Tu gadijumā nedzirdi manas domas?
-Nu labi man jāatzīstas. Es dzirdu cilvēka domas!
-Ko tu? - Ēriks izskatijās šokēts.
-Jā es dzirdu cilvēka domas.
-Par ko es tagad domāju? - viņš nelikās mierā.
-Par to ka tu vēlies mani noskūpstīt un kā to izdarīt.
kādu brīdi visi klusēja un ļoti tuvijās pilij.
