Ešlija pamodās un juās brīvi, bet ne pavisam,jo zināja ka viņa ir piesieta. Viņa kādu brīdi raustijās, lai atbrīvotu rokas un kājas,bet nekā.Viņa apgūlās un sāka vērot debesis tās bija brīnum skaistas. Tajās kāši mirgoja zvaigznes kuras atgādināja mazas laternes kurās spīdēja balta uguns liesma. Ešlija saprata, ka nespēs sevi atbrīvot, tāpēc vienkārši lūkojās apkārt cerot kādu ieraudzīt. Meitene palūkojās blakus sev un tur gulēja meitene, ka bija ļoti līdzīga Ellai. Tai Ellai kura sazāļoja viņu nebija nokrāsoti nagi, bet šai meitenei bija un pat vēl koši sarkanā. Viņa sauca Ellas vārdu, bet nekas nenotika viņa nemodās.Ešlijai sākās panika viņa raustija tik ļoti rokas, ka tās atbrīvoja. Meitene atsēja kājas un devās jau skriešus, apstājās., jo nevarēja atstāt to meiteni, lai kas arī viņa būtu. Ešlija viņu visādi vilka un nesa. Viņas paslēpās aiz kāda krūma pie kura bija klāt liels koks. Kokam bija skaistas lapas, meitene paņēma dažas un viņai galvā iespiedās dažas atmiņas, kuras viņa pēc pirmās avārijas vairs neatcerējās.Viņa no šoka bija nokritusi uz zemes virsū pūkainu sūnu mājvietai. '' Mums ir jābēg!'' viņa runāja, bet neviens neatbildēja. ''Kur tu esi palicis meitene bija šokā. ''Tā ir īstā Ella, jo bērnībā viņai visu laiku bija nokrāsoti nagi!'' meitene atkal gaidīja atbildi, jo bija aizmirsusi, ka viņas dvēsele neatbild. Ešlija bija ļoti lielā satraukumā par to un baidijās, ka ir zaudējusi vilku. Viņas mīļo vilcēnu. Tā vevar būt patiesība , ka viņš mani ir pametis, jo apnika manī klausīties. ''Tas nevar tā beikties!'' viņa apklusa un sāka klusu raudāt, jo negribēja, lai viņu kāds sadzird. Kaut arī šobrīd mežā neviena nebija.Ešlija centās sevi nomierināt. Viņai ļoti labi tas izdevās un bija gau gatava boties uz priekšu. Viņa vilka Ellu gar krūmiem. Meitene ļoti sabijās kad izdzirdēja kmagus, lielus soļus, kas nāca no tacinas puses. Viņa ļoti sabijās un lūkojās uz nācēju.
Tev patiks šie raksti
