http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-8/789706
Otrdiena. Darbs mani gaidīja, tāpēc rikšojot devos uz savu darba vietu, kur mani gaidīja kārtējā vienmuļā diena. Bet tā īsi arī nevarēja sacīt, jo tieši tur iepazinos ar Alenu, un tieši pēc svētdienas darba, iepazinos ar Līvu, lai arī cik dīvaina iepazīšanās nebūtu. Viņi noteikti domāja, ka esmu prātā tērēts skuķis, kurš bēg prom, nezināmu iemeslu dēļ. Viņiem nezināmu.
Iepriekšējā naktī man atkal sapņos bija jāvēro svešinieka siluets, bet nekad iepriekš tas nebija bijis tik skaidrs, jo nekad iepriekš viņš netika bijis tik tuvu man. Vai tad Līva un Alens viņu nepamanīja? Vai viņš bija mans iztēles avots? Nē, tā nedrīkstēja būt, citādāk es juktu prātā. Un es cerēju, ka nejūku.
Es iesoļoju tējnīcā. Visa ēka smaržoja pēc zāles stiebriem, ogām un ziediem. Trūka tikai siens un viegls vējiņš, kas šūpotu manus garos, blondos matus, kuri gan tad bija savīti nekārtīgā franču bizē, kuru no rīta biju centusies sapīt. Tos bija grūti savākts vienuviet, jo tie bija biezi, gari un nepaklausīgi. Bet tik un tā es tos dievināju. Sukāju pie pirmās izdevības, bet mazgāt centos aizvien retāk, lai tie nepieradinātos pie šampūna ķīmijas, kas tajos raisītu atkarību.
Mani mati bija vienīgā lieta no manis pašas, kuru neslēpu. Mati bija mans dārgums un lolojums. Vairākkārt man bija šķitis, ka neviens cits nav tik apsēsts ar saviem matiem kā es, līdz manas acis neieraudzīja kādu puisi, toreiz mana vecuma, stāvam pie spoguļa pār desmit minūtes, lai izlemtu uz kuru pusi atglaust matus. Toreiz es gāju uz vannas istabu, vannojos, kad iznācu ārā, viņš vēl joprojām kārtoja savus matus, bet tad jau ar želeju.
Es īsi iesmējos un ieņēmu savu vietu aiz letes, kaut labi apzinājos, ka iestādes durvis bija jāver tikai pēc stundas. Ar plaukstām nobraucu gar letes virsmu, tā pārbaudot, vai pa vienu brīvdienu viss nav nogružojies. Tā nebija, tāpēc apmierinājumā pasmaidīju un uzlūkoju tējnīcas iekšieni. Nekas nebija mainījies. Tie paši dīvāniņi un krēsli, galdi un mazās lustras, tā pati vecā grīda un tumšās sienas.
Kaut Antons šodien atnāktu, manā galvā ieskanējās doma. Bet es jau šeit biju pieņemta darbā, lai dotu viņam atskaites par visu notiekošu, tāpēc atmetu cerības un iesoļoju personāla telpā, kurā atļāvos ieiet tikai otro reizi. Pirmo reizi tur biju, lai visu apskatītu, bet toreiz es iegāju tur, lai pārbaudītu, vai tur neatrodas kāda lieta, kas man būtu derīga. Un pa tiesi, tā tur bija.
No kambarīša iznesu lielo stikla vāzi un noliku uz tuvākā galdiņa. Šo vietu jau tobrīd vajadzēja atdzīvināt, tāpēc novilku jau uzvilkto priekšautu, izgāju no tējnīcas, aizslēdzu tās durvis un raitā solī devos pāri ielām, līdz nonācu vajadzīgajā vieta. Ziedu kioskā. Par savu naudu iegādājos visdažādākos ziedus, kuru ātri stiepu uz tējnīcu. Kad biju nonākusi līdz mazajai mājiņai, apjautu, ka tās durvis bija vaļā. Pār manu ķermeni pārskrēja nepatīkamas trīsas. Vai es tiešām biju aizmirsusi to aizslēgt? Nē, es tās aizslēdzu.
Ar drebošu roku atvēru durvis un iegāju tējnīcā iekšā. Manā priekšā stāvēja Antons ar kruķi rokā. Viņa acu skatiens bija nosodošs, līdz brīdim, kad pamanīja manās rokās ziedu klēpi.
-Kur tu vazājies? Vai tev netika skaidri paskaidrots, cikos šeit ir jābūt?-vecīts skarbā tonī noteica.
-Protams, es zinu un es arī biju… Tikai es aizskrēju nopirkt ziedus, kurus ielikt tajā vāzē,-ar roku norādīju uz stikla vāzi, kura draudīgi stāvēja uz galda virsmas. Šķita, ka, vai nu galds vai vāze, drīz kritīs un man būs jālasa lauskas.
-Kāpēc tev bija vajadzīgi tie ziedi?-
-Man bija doma, ka šo vietu vajadzētu atsvaidzināt,-trīcošā balsī runāju,-Jūsu mazdēls arī par to ierunājās. Viņš vēlās, lai šī vieta atdzimtu no jauna,-
-Nē, šai vietai nav jāatdzimst no jauna, Amand. Šeit viss paliks kā bijis. Bet ziedus tu vari atstāt, pret to man nav iebildumu. Bet nekas vairāk!-Antons noskaldīja un apsēdās pie galdiņa,-Uzvāri man tēju, lūdzu,-
* * *
Antons sagaidīja brīdi, kad atvēršu tējnīcu klientiem, un devās prom. Biju izsista no sliedēm. Man un Alenam bija jau radies plāns, kas būtu jādara un kas būtu vajadzīgs, lai šī vieta atzimtu, bet tad tas sabruka vienā momentā, pāris vārdu dēļ.
Apstulbusi iesēdos vienā no dīvāniem un sāku vērot ainavu caur logu. Nekad nebija mainījies. Cilvēki džinsos vai svārkos gāja kur nu kurias, pat neuzmetot aci tējnīcai.
Kāpēc gan vecais vīrs nevēlējas pārmaiņas? Kas gan viņu tā uzkurināja?
Kā jau biju gaidījusi, tējnīcas durvis strauji atvērās, un pār slieksni, lepnā gaitā, pārkāpa Alens.
-Piparmētru, Amand,-viņš iesmējās un taisnā ceļā devās uz vietu pie letes,-Bez kūciņas,-
-Jo saldumi tev negaršo, vai pareizāk – tu tos neēd, protams, mēs saprotam, kurus saldumus tu labprāt ieēstu,-mēs abi iesmējāmies.
-Bet viena lieta man tev jāpasaka..-klusi iesāku,-Antons nevēlās nekādas pārmaiņas,-
-Es zinu. Mēs to visu darīsim viņam nezinot,-viņš iesmējās,-Jau rīt – tu, es un Līva, dosimies iepirkties. Esi gatava desmitos.-
-Man rīt ir darbs, es nevaru,-
-Nejau no rīta, muļķīt, vakarā!-
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-10/789881
