Katram cilvēkam ir jāmīl vieta, kurā viņš ir dzimis un dzīvojis un kurā ir dzimuši viņa vecāki un vecvecāki un dzims viņa bērni un mazbērni. Patriotisms ir tēvzemes mīlestība, uzticība savai dzimtenei un tautai, kā arī darbošanās savas tēvzemes un tautas labā. Tie ir pareizie patriotisma formulējumi, sausi un vispārīgi, bet man labāk patīk atspoguļot lietas tā, kā tās izskatās reālajā dzīvē.
Televizora ekrāna skatos pirms aptuveni desmit gadiem filmēto video ierakstu. Rit 18.novembrim veltītais koncerts bērnudārzā, man un pārējiem bērniem ir aptuveni 5 gadiņi, mēs dziedam „Nāk rudens apgleznot Latviju”. Mēs esam maziņi, bet jau patrioti. Mūsu vecāku acīs sariešas asaras. Viņus tā ietekmē mūsu dziedāšana. Vecāki ir lepni gan par mums, gan par dziesmā apdziedāto Latviju. Arī viņi ir patrioti.
Daudzi zina, ka esot patriotam ir jāpērk pašu zemē ražots izstrādājums. Tādā veidā tiek atbalstīts vietējais ražotājs. Ieeju veikalā un stendos skatos pēc Latvijā ražotas šokolādes. Naudiņas maciņā pietiek, lai to nopirktu.
Patīkami atcerēties par Latviju atgriežoties no slēpošanas Slovākijas kalnu kūrortā vai atpūtas Ēģiptē. Prātā nāk patriotiskas domas- Latvija ir visskaistākā, tik un tā. Šeit, mūsu jaukajā dzimtenē ir parādījušies „simtlatnieki”. Gadījumā ja kāds to nezina, tad paskaidrošu: tie ir cilvēki bez pastāvīga darba, kuriem par ielu slaucīšanu maksā 100Ls mēnesī. Viņiem ir daudz sarežģītāk patriotiski domāt par Latvijas skaistumu, atgriežoties no ārzemju atpūtas...
Atceros nesen notikušās starptautiskās sacensības grieķu-romiešu cīņā, kurās es piedalījos un saņēmu bronzas medaļu. Man nācās cīnīties ar kādu norvēģi, kuru uzvarēju. Viņš ļoti centās, aizstāvēja Norvēģijas godu. Šis norvēģu cīkstonis noteikti arī ir savas valsts patriots. Tikai Latvija šoreiz bija stiprāka, jo to pārstāvēju es - Latvijas patriots. Tālāk prātojot secinu, ka neesmu visā valstī tāds viens, ir arī citi patrioti, kuri domā par valsts ekonomisko izaugsmi. Un pilnīgi nesaprotami, kāpēc šiem censoņiem nekas neizdodas? Kāpēc pie mums ir zemākais dzīves līmenis Eiropā? Mūsu vecākiem mazākās algas un vecvecākiem pensijas? Kāpēc „Parex” bankas glābšanai mēs nešaubīgi ziedojam miljardu latu, bet atsevišķiem cilvēkiem nepieciešamo medicīnisko operāciju veikšanai neatrodam pāris simtus latu? Nezinu, kāpēc tas tieši tā notiek Latvijā, bet esmu pārliecināts, ka Norvēģijā tā nav. Varbūt tur dzīvo Norvēģu patrioti, kuri krasi atšķiras no Latvijas patriotiem? Man pašam nav atbildes uz šo jautājumu, bet es droši zinu, ka ir grūti būt tās valsts patriotam, kura tevi spārda ar kājām.
Manas saknes ir Latvijā. Zinu, kā mans vecvectēvs un viņa tēvs ir apstrādājuši tīrumus un audzējuši labību, kā viņi uzcēluši māju un milzīgu kūti no viduslaikos šķeltiem akmeņiem, kā strādājuši mans vectēvs un tēvs. Pats arī esmu latvietis un mantojumā saņemšu tēva īpašumā esošo zemi – daļu no visas Latvijas, šīs skaistās zemes, kuru nāk apgleznot rudens.
Man ir viegli būt patriotam, jo pietiek naudas gan „Laimas” šokolādei, gan ārzemju ceļojumiem. Daudz grūtāk būt patriotam, ja finanses atļauj iegādāties tikai rupjmaizes gabaliņu, kuru pērkot neskaties, kur tas ražots, bet gan, cik tas maksā. Latvijā tiek piepildītas glābēj pakas, jo daudzās ģimenēs trūkst līdzekļu, lai nopirktu pārtiku. Es varu būt Latvijas patriots, jo maniem vecākiem nav jābrauc uz svešām zemēm pelnīt naudiņu, lai mūs ar brāli varētu izaudzināt un izskolot.
... vakar Latvijas patriots un vienlaicīgi mūsu prezidents ierosināja Saeimas atlaišanu. Man gribas domāt- ka tas tika izdarīts par tiem „simtlatniekiem”, par glābēj paku rašanos, par naudas trūkumu medicīnai, kā arī tādēļ, lai Ventspilī nebūtu tik stipri seifi un Latvijā būtu mazāk mākoņu...
Tas varētu būt tāds skumjš šīs esejas nobeigums, bet tomēr...
... bitīt matos, es vienalga esmu patriots!
