Bija 2008.gada pavasaris. Ielogojoties savā draugiem.lv profilā pamanīju, ka mani ir „apskatījis” kāds izskatīgs puisis. Nu ko, „apskatīju ” arī es Viņu. Tā tas turpinājās pāris dienas – es Viņu, Viņš mani. Līdz beidzot, kādā maija dienā saņēmu no izskatīgā puiša vēstuli. Sarakste turpinājās kādu mēnesi un tad...2008.gada 19.jūnijā tas notika – mūsu pirmais randiņš, pirmā tikšanās reize. Tajā dienā apzināti kavēju tikšanos, jo ļoti nervozēju. Pēc lekcijām pavadīju draudzeni uz darbu un tad, lēnā solītī, devos uz tikšanās vietu. Kad tur ierados, puisis jau mani gaidīja. Kā vēlāk Viņš atzina, ilgi nebija domājis gaidīt, jo bija aizdomas, ka būšu viņu „uzmetusi”. Tomēr atgriezīšos pie randiņa... Viņš – gara auguma, brūnām acīm, skaistu smaidu. Es – traki uztraukusies, tā īsi mūs varētu raksturot. Jau iepriekš bijām sarunājuši, ka dosimies pie jūras un tā arī darījām. Nopirkām biļetes un uz priekšu. Vilcienā neveiklas klusuma pauzes un meitene! Kāda meitene? Arī man radās šāds jautājums. Vilcienā mums blakus apsēdās meitene, Viņa paziņa un tikai. Lieliski, izrādīju greizsirdību jau pirmajās minūtēs. Bet meitene ātri nozuda, iespējams nopratusi par neveiklo situāciju. Nonākuši pie jūras, ļāvāmies tās burvībai un uzsākām sarunu, sarunu, kura ievilkās uz vairākām stundām. Joki mijās ar nopietnākām tēmām. Ievērojām, ka mūsu divvientulībā cenšas ielauzties kaija. Šo radību nosaucām par Pamelu. Nevēlējos, lai šī tikšanās beigtos, jutos lieliski. Tomēr Viņam bija jādodas atpakaļ uz mājām, bet man – jāsagaida draudzene, lai vēlāk dotos izlocīt kājas deju placī. Atgriežoties galvaspilsētā, gaidot draudzeni, uz lapiņām rakstījām domas par šo randiņu un par sajūtām, vēlāk ar zīmītēm samainījāmies un atvadījušies devāmies katrs uz savu pusi. Pirmā skūpsta nebija un nebija vajadzības, jo viss tāpat bija burvīgi. Satiekot draudzeni to vien darīju kā sajūsmināti stāstīju pa Viņu. 2008.gada 19.jūnijs – diena, kura izmainīja VISU manu dzīvi. Tikāmies atkal jau nākamajā dienā. Lija lietus, bet mēs devāmies uz kino. Filmas laikā Viņš pajautāja vai esmu skūpstījusies kinoteātrī. Mulsi nosarkusi pasmaidīju un godīgi atteicu, ka neesmu viss. Skūpsts nesekoja. Otrā tikšanās reize atkal izvērtās burvīga. Viņš bija mani apbūris un pat neesot kopā, šķita, ka Viņš ir tepat līdzās. Vakarā devos ar draudzenēm uz klubu padejot, devās arī Viņš, bet uz citu klubu. Tomēr, ar īsziņu starpniecību sazinājāmies visu vakaru un galu galā nolēmām tikties tuvējā parkā. Atvadījusies no draudzenēm devos turp. Un tur Viņš stāvēja – puisis ar brūnajām acīm... Bija iestājusies nakts, bet mums tas pat patika. Bijām iegrimuši sarunās un te pēkšņi – „Vai Tu padejosi ar mani?” Mana reakcija bija – „Te taču neskan mūzika!” Tomēr Viņam tā nebija nekāda atruna, uzsākām Mūsu pirmo deju, zem zvaigznēm, bez mūzikas. Tikai satraukti sitās sirds. Dejai beidzoties, Viņš ieskatījās manās acīs un pajautāja – „Vai drīkstu Tevi noskūpstīt?” „Jā!” pārliecinoši skanēja man atbilde. Turpmākās dienas pagāja vēja spārniem. Biju iemīlējusies. Sākās Mūsu pasaka. Pēc laiciņa uzzināju, ka Viņam uz laiku jādodas prom no Latvijas. Palikām pie tā, ka gaidīšu Viņu atpakaļ. Diemžēl Viņa prombūtnes laikā sirds noslēdzās, kaut ilgojās pēc Viņa. Attiecības pārtraucu līdzko Viņš atgriezās. Tajā dienā Viņš man atzinās mīlestībā. Un lai cik arī muļķīgi tas neliktos, tas notika kā filmās – pietura, daudz cilvēku un bums – es Tevi mīlu. Klusums brīdis un teikums – tagad būtu īstais laiks kaut ko atbildēt. Jā, paldies! Jā paldies? Vai tiešām? Pagriezos un iekāpu autobusā, atstājot Viņu tur. Nevarēju Viņu aizmirst. Tā mūsu epopeja turpinājās – sagājām kopā, šķīrāmies, sagājām kopā, šķīrāmies. Tikāmies arī ar citiem cilvēkiem, bet atgriezāmies viens pie otra atkal un atkal. Un tad sekoja kas nopietnāks... Lai gan man bija bijuši puiši iepriekš un lai gan biju aktīva jauna dāma, nebiju vēl baudījusi tuvību ar nevienu. Biju nevainīga. Viņam tas bija pārsteigums, tomēr Viņš nolēma gaidīt, līdz būšu tam gatava. Un biju. To nakti pavadīju ar Viņu.. Mana pirmā reize. Lai gan tā sagādāja man vilšanos. Muļķīga berzēšanās un bakstīšanās, tomēr – pirmā reize. Nākamajā rītā devos mājup. Viņš man nepiezvanīja. Uz maniem zvaniem neatbildēja. Sirds bija satriekta – pameta! Lepnums neļāva man Viņam skriet pakaļ. Pēc laika saņēmu pastkastītē vēstuli. Tā bija no Viņa. Stulbākie aizbildinājumi – Tu no manis izsūc visu laimes sajūtu. Šie vārdi iedūrās sirdī kā tikko uzasināti asmeņi. Mana sirds sažņaudzās un aizvēra savas durvis. Beigas. Pusotru gadu savas dzīves pēc šiem notikumiem, ļāvos viegliem flirtiem, dejām klubos un izklaidēm ar draudzenēm. Satiekot Viņu uz ielas, gāju garām tā, it kā nebūtu pazīstami. Piemirsu pateikt, ka esot kopā ar Viņu, draudzenēm uzliku „mīksto”. Tomēr draudzenes man piedeva un atkal bija ar mani, mierināja un palīdzēja tikt sāpēm pāri. Likās, ka viss nokārtojas, sāpes rimušas un es varu doties tālāk, lai gan pa reizēm atmiņās kavējos pie Viņa... 2011.gada aprīlis. Ejot pēc pasta mani pārņēma viegls satraukums. Tas bija pamatoti – vēstule. Vēstule no Viņa. Ieskrējusi istabā, nometu avīzes virtuvē uz galda un aizsteidzos uz istabu. Trīcošām rokām vēru vaļā aploksni un sāku lasīt... Asaras ritēja man pār vaigiem. Vārdi – piedod, es Tevi joprojām mīlu, neļaušu nevienam Tevi sāpināt... Viņš mani mīl, mīl! Skrēju pie draudzenes- ko man darīt? Kā rīkoties?? Satiecies ar Viņu – saņēmu atbildi. Sirds meta kūleņus. Es taču arī Viņu mīlu! Mēs satikāmies, pēc pusotra gada klusēšanas. Tur Viņš bija – mans brūnacainais princis. Grūti izteikt, ko tajā brīdī jutu. Biju laimīga, ka atkal Viņu redzu, varu runāt ar Viņu, sajust blakus. Viņš lūdza piedošanu. Runājām kā agrāk, tomēr ieturēju distanci, kaut sirds sitās kā negudra. Viņam ir draudzene! Mana sirds sašķīda drumslās. Pēc tās nespēju izmest Viņu no prāta. Uzrakstīju Viņam vēstuli vienā no sociālajiem tīkliem. Atzinos, ka mīlu Viņu(neromantiski, bet nu...). Sarakstes laikā Viņš izteica, ka vēlētos ar mani atkal tikties. Rakstīju visu, kas bija uz sirds sakrājies. Un nolēmām tikties vēl. Nākošajā tikšanās reizē Viņš mani noskūpstīja. Vēl nākamajā Viņš paziņoja, ka izšķīrās no savas draudzenes, jo vēlas būt ar mani. Ar mani! Un pasaka turpinājās. Šoreiz tas bija „pa īstam”. Tikos ar Viņa ģimeni, Viņš ar manu. Pavadījām visu brīvo laku kopā. Lidojām. Baudījām viens otra sabiedrību. Viņa pieskārieni man uzdzina patīkamas tirpiņas. Viņa skūpsti mani pārņēma līdz pat papēžiem. Bijām laimīgi. Atkal kopā. Tas bija tik viegli, tik dabiski... 2011.gada jūnijs. Es dodos prom uz Amsterdamu strādāt. Viņš – mani gaidīs. Vēl pēdējo nakti pavadām kopā. Sēžot uz balkona malkojam vīnu un fonā skan mūzika. Tajā brīdī vēlējos, lai laiks apstājas. Ja tajā brīdī mirtu, es mirtu laimes pārņemta. Pēc salabšanas, baidos līdz galam uzticēties un šī iemesla dēļ Viņš ir ar mieru mani gaidīt, gaidīt, lai saplūstam vienā, lai atkal piederētu viens otram. Es aizbraucu. Esot prom no Viņa, sirds lūza un bija nepanesami atrasties tik tālu un nesajust Viņu sev blakus. Tomēr es to izturēju. Pēc diviem mēnešiem biju atpakaļ. Viņš mani sagaidīja. Sākās jauna nodaļa Mūsu dzīvē. Biju tik laimīga. Atkal biju pie Viņa. Cilvēka, kuru mīlēju no visas sirds jau kopš 2008.gada 19.jūnija. Piedzīvojām tik daudz skaistu brīžu. Atdevos Viņam. Viņam, kurš lika man notrīsēt pie katra pieskāriena, pie katra skūpsta. Ne brīdi to nenožēloju. Pastaiga gar jūru, kino vakari, opera, vakari ar Viņa ģimeni, ciemošanās pie Viņa omītes, vakari ar maniem un Viņa draugiem. Iemīlēju Viņa ģimeni, iemīlēju Viņu vēl vairāk. 2011.gada novembris. Pasakas beigas. Kaut kas mani saplīsa. Varbūt pie vainas bija tas, ka visu ņēmu pie sirds. Bet sievietei ir jādzird, ka labi izskatās, nevis Tevī tas un tas ir tā un tā. Mani sagrauza Viņa komentāri. Reizēm šķita, ka Viņam šķiet, ka esmu ne sevišķi gudra. Es salūzu. Norunājām „paņemt” pauzi. Tajā vakarā, pēdējo reizi apskaujot viņu, sajutu, ka man šo pauzi nevajag, es gribu būt ar Viņu, es vēlos darīt visu, lai attiecības saglābtu. Es to noklusēju. Es Viņu palaidu. Ejot prom es atskatījos, domādama, ja arī Viņš atskatīsies, tad es Viņam kaut ko vēl nozīmēju. Viņš atskatījās. Sirds salūza, bet es devos tālāk. Bez Viņa. „Pauzes” laikā satuvinājos ar kādu puisi. Viņš ar mani kopā apmeklēja baznīcas grupiņu. Noticēju viņa vārdiem, ka man brūnacainais princis ir jāatlaiž. Jādzīvo tālāk. 2011.gada 30.decembrī piezvanīju Viņam. Viss bija beidzies. Mūsu pasaka bija izsapņota. Es turpināju dzīvot tālāk. Līdz šim, 2012.gada martam. Arvien skaudrāk apzinos, ka vienkārši padevos, es necīnījos par mūsu mīlestību, par Mūsu attiecībām. Kā es Viņu varēju palaist? Katru dienu ceļos ar domādama par Viņu un ar domām par Viņu dodos pie miera. Es apzinos savu vainu. Jā, daudzi man nosodītu vai ieteiktu likties mierā, bet... Jau kopš 2008.gada 19.jūnija iemīlēju Viņu un mīlu joprojām, kaut šodien ir 2012.gada 1.aprīlis. Mana sirds pieder Viņam. Man pietrūkst Viņa smieklu, Viņa joku, Viņa nopietnības, pat Viņa aizrādījumu man. Man Viņa tik ļoti pietrūkst. Esot ar Viņu, es biju laimīga, es biju es. Tikai Viņš mani spēja samulsināt. Man pietrūkst aizmigšanas Viņam līdzās un došanās gulēt kopā. Man pietrūkst runāšana par Viņa darbu, kas ir Viņa lielākā aizraušanās. Man pietrūkst Viņa ģimenes. Kopīgie kino vakari...pietrūkst... Viņš. Brūnacainais princis. Un man vienalga, ka reizēm bija sāpīgi. Bez sāpēm, mēs nespējam novērtēt to labo, kas mums ir. Un man sāpēja. Jau no vakara, kurā nolēmām ieturēt pauzi. Es Viņu mīlēju. Mīlu. Mīlēšu. Neviens man nevar atņemt atmiņas. Tikai vēlētos, lai man būtu iespēja Viņu atkal sajust sev blakus, sajust Viņa tuvumu. Kopā piedzīvojām tik daudz skaistu brīžu. Mēs pārdzīvojām manu prombūtni Amsterdamā, Mēs tik daudz ko pārdzīvojām kopā. Gan labo, gan ne tik labo. Es pat pusi šeit neesmu izteikusi. Un tagad? Viņš man ir zudis... Savas dzīves laikā mēs satiekam tūkstošiem cilvēku, tomēr tikai daži atstāj neizdzēšamas pēdas mūsu dzīvēs. Šie cilvēki vienmēr ir ar mums. Viņi dzīvo mūsu sirdīs, mūsu dvēselēs. Mans īpašais cilvēks ir mans brūnacainais princis. Izteikt vārdos nav iespējams tas, ko vēlējos teikt, bet Viņš ir kas īpašs, Viņš ir tas, kuru vēlos sev līdzās visu savu dzīvi. Viņš. P.S. Es Tevi mīlu.
Tev patiks šie raksti
un tu domā, ka kāds šo izlasīs? 
