Laikā, kad slimoju ar Covid 19, es nespēju parakstīt un pat normāli padomāt. Nomocījies mājās ar Covid komplikācijām divas nedēļas, sajutos savas dzīves zemākajā punktā.
Es tiešām nekad iepriekš nebiju juties tik vājš un neticēju, ka šis vīruss mani spēs tā nomocīt. Iepriekš likās, ka Covid ir pensionāru slimība, un tādiem veseliem un sportiskiem cilvēkiem kā man, par to nav jāuztraucas. Lieki piebilst, ka tagad vairs tā nedomāju. Es tagad pavisam savādāk arī skatos uz visiem noteiktajiem aizliegumiem un ierobežojumiem. Jā, man vēl aiz vien ir grūti pieņemt daudzus no tiem, tomēr tagad vismaz saprotu, ka visi ierobežojumi ir mēģinājums cilvēkus pasargāt no šīs sērgas. Neviens, ieskaitot valdību, nezina kā pareizi rīkoties, jo šādu situāciju modernā pasaule vēl nav pieredzējusi. Es negribu ielaisties diskusijās, par to kāda ir pareizā pieeja šī vīrusa izplatības mazināšanai, bet aicinu katru personīgi izvērtēt savu atbildību. Gribu tikai padalīties savā pieredzē, un pastāstīt, ka šī lieta ir jāuztver nopietni. Es nebiju gatavs, ka papildus fiziskām komplikācijām un veselības problēmām, klāt vēl nāks arī morāls pagrimums. Man nepatīk lietot vārdu depresija, jo tā ir klīniski diagnosticējama slimība, bet pirmo reizi dzīvē sajutos reāli depresīvā stāvoklī. Pēc šīm divām nedēļām, man negribējās ne kaut kur doties, ne kaut ko darīt, bija pazudusi motivācija strādāt, pat ar Annu runāties nebija vēlme. Gulēju gultā, tupi zombēju Netflixu, un, kad varēju normāli paēst, tad ēdu tikai kaut kādu junkfood’u. Lai arī otrajā nedēļā es fiziski sajutos labāk, man negribējās atsākt treniņus vai pat iziet pastaigā (mana ģimenes ārste atļāva un pat ieteica pastaigas, ja vien izvairos no citiem cilvēkiem). Vēl trakāk, ka mans dzīvoklis bija pārvērties par cūku kūti, un nekad iepriekš nebiju arī fiziski izskatījies un juties tik nožēlojami. Man vajadzēja kaut kādu spērienu pa pakaļu, un marta pirmajās dienās es šo spērienu saņēmu mana jaunā auto izskatā.
Pirms vairākiem mēnešiem jau rakstīju, ka tiku pie laba varianta iegādāties manu sapņu auto. Lai arī pats nevarēju to notestēt, bet tam nebija nozīme, jo par šo mašīnu biju izlasījis visu iespējamo, un arī bez testa brauciena zināju, ka vēlos to iegūt savā īpašumā. Tā arī izdarīju, iemaksāju prasīto summu un neklātienē to nopirku. Bet tad sākās Covid otrais vilnis, un mana mašīna iestrēga Vācijā un pēc tam arī Lietuvā. Beidzot šī mašīna bija nogādāta Latvijā, un varēju tai braukt pakaļ. Kas tieši tas ir par auto, es jums atklāšu nākošajā rakstā, kad pastāstīšu kā es beidzot tiku tai klāt. Varu tikai pateikt, ka tas nav lētā gala auto, un šis spēkrats ir viens no sporta auto piedāvājuma lielākajiem trumpjiem ar iespaidīgu jaudu. Taču vērtības kritums tirgū un pandēmijas krīze, pietuvināja auto cenu mana maciņa biezumam. Protams, arī tagad tas nav lēts prieks, tomēr tā kā mani pēdējā gada ienākumi ir krietni pieauguši un nostabilizējušies, arī es beidzot biju gatavs šī auto iegādei. Par pašu mašīnu, un manu pieredzi ar to, sīkāk pastāstīšu kādā no nākošajiem rakstiem, pagaidām tikai varu pateikt, ka fakts, ka auto beidzot ir Latvijā, bija labākie jaunumi ko šajā gadā biju saņēmis, beidzot arī kāda laba ziņa.
Tātad, varēju savai jaunajai mašīnai braukt pakaļ, bet stulbākais, ka man vēl bija karantīna, un man mājās vajadzēja nosēdēt vēl vairākas dienas. Pēc manas ģimenes ārstes norādījumiem, atgriezties sabiedrībā es drīkstēju marta pirmajā nedēļas nogalē. Tātad mašīnu vēršu saņemt tikai 6. martā. Tas nozīmēja, ka līdz beidzot tikšu tai klāt, bija jāpagaida vēl 4 dienas. VESELAS 4 DIENAS! Nekad mūžā laiks nevilkās tik ilgi kā šīs sasodītās 4 dienas. Tā bija tik stulba sajūta, ka kaut kas, ko esmu gaidījis vairākus mēnešus, ir te pat rokas stiepiena attālumā, bet nevaru to aizsniegt. Tādas ļoti pozitīvas sajūtas, bet tajā pašā laikā mocības. Es zināju, ka gribēšu saņemt auto pirmajā brīdī, kā tikšu laukā no sava mājas aresta, tāpēc sarunāju, ka sestdienā to savākšu no firmas, kas to beidzot bija nogādājusi Latvijā. Sarunāju, ka līdzi man atbrauks arī Dāvis, un ceru Anna nedusmosies, ka pirmā lieta ko darīšu kā beigsies karantīna, ir braukšu pēc mašīnas, nevis apciemošu viņu.
Tikmēr fiziski es jau jutos daudz labāk, un arī morāli ziņa par mašīnu mani “piecēla kājās”. Lai arī vēl vairākas dienas es nedrīkstēju tikties ar cilvēkiem, es izlēmu atgriezties normālajās ikdienas sliedēs. Es sāku ar sava dzīvokļa sakārtošanu un satīrīšanu. Normālā situācijā es būtu noalgojis apkopēju to izdarīt, bet tā kā vēl aizvien biju karantīnā, tad nācās šoreiz sakopšanu veikt pašam. Kā arī, kad tīrīju māju tas likās kaut kā simboliski. Biju dzirdējis tādu gudrību, ka ja gribi uzlabot kaut ko savā dzīvē, sāc ar savas istabas sakārtošanu. Atsāku arī vieglus mājas treniņus, ķermenis vēl bija novārdzis, tāpēc uzreiz forsēt nedrīkstēju. Pusotru stundu dienā atkal sāku strādāt ar savu naudas pelnīšanas metodi. Dzīve sāka rādīties košākās krāsās. Bija arī lielāks entuziasms runāties ar Annu. Kad pateicu, ka esmu nopircis jaunu mašīnu, pirmais ko viņa pajautāja bija: “kādā krāsā?”. Anna mašīnas atpazina tikai pēc lieluma un krāsas. Tomēr viņa vairs nebija tik dusmīga uz mani kā pirmajās dienās, bet izskatījās, ka vēl aizvien ir vīlusies par nenotikušo Valentīndienu. Es apsolīju sev, ka noteikti viņai atlīdzināšu.
Pēdējo pašizolācijas nedēļu, es pavadīju atkopjoties morāli un fiziski. Šajās 3 nedēļās par sevi es uzzināju daudz ko jaunu. Pirmā nedēļa bija fiziskā elle, kas man lika vairāk novērtēt ikdienas dzīves sīkumus, kad nekas īpašs nenotiek, bet jūtos labi un esmu vesels. Otrajā nedēļā sākās morālais pagrimums ko nebiju gaidījis, un atklāju savu emocionālo bedres dibenu, kurā nekad vairs nevēlos atgriezties. Trešajā nedēļā es atradu sevī spēkus no šīs bedres izlīst un atgriezties normālā dzīvē, kas lika man saprast, ka no visiem sūdiem vienmēr ir izeja.
Kā jutās Anna un Natālija?
