"Kamēr vēl visi esam šeit, pie viena galda, es vēlētos uzsaukt tostu." Jebkuru citu dienu, es būtu ignorēta - tāds scenārijs pavisam noteikti nebūtu kas tāds pie kā man jāpierod. Tomēr, pārsteidzoši, mana balss tika sadzirdēta. Sajūsminātā galda piederumu šķindināšana pret glāzēm man deva gana laika, lai es pieceltos un paceltu savu glāzi, fokusējot skatienu uz manu ģimeni. Beidzot, kad viesi pieklusa, es dziļi ieelpoju un sāku savu uzrunu. "Godājamie viesi, pirmkārt, es vēlētos pateikties visiem, kas atrada laiku, lai apsveiktu manu burvīgo māsu un viņas līgavaini." Zāli piepildīja sajūsmas saucienu un applausu vilnis, ko spēja apslāpēt tikai Melānijas histēriskie smiekli. "Es vēršos pie savas ģimenes ar paziņojumu, iespējams pat labāko dāvanu, kādu es varētu jums sniegt," Melānijas acīs kvēloja zvaignes, tikai es zināju uz ko viņa cer. Ha, man apnicis būt viņas lellei, šovs beigsies šodien. "Gadiem ilgi, es biju pārliecināta, ka zinu kādu vietu ieņemu šajā ģimenē. Mīloši vecāki un māsa, kas viemēr mani atbalsta. Ar nožēlu jāatdzīst, ka mani pašreizējie vārdi nevarētu būt tālāk no patiesības, vai vismaz no reputācijas, ko mana dārgā ģimene tik rūpīgi būvējusi." Viesi sašutumā sāka sačukstēties, ar acu kaktiņu pamanīju savu māti, kas jau grasijās mesties ģimenes aizstāvībā. Arī tādu iespēju es viņiem nesniegšu, ne šovakar un vairs nekad. "Kad es pieteicos apmaksāt kāzu izdevumus, man solīja, ka varēšu ielūgt vismaz divedsmit cilvēkus. Šķietami, gana labs darījums, ja jau zālē varētu izsēdināt piecus simtus, vai ne? Ne gluži- mana dārgā māsa pārliecinājās par to, ka visi cilvēki no mana saraksta saņēma paziņojumu par kāzām, bet neviens ielūgumu netika saņēmis. Pat mans tēvs, mūsu tēvs." Apziņa, ka viņa izslēgusi no tuvāko loka to vienu personu, kas patiesi man kaut ko nozīmēja līdzinājās naža dūrienam krūtīs.
"Tu labi zini kādēļ viņa šeit nav! Kate, neuzvedies kā cietēja, es nevēlos sev tuvumā kādu ar ieroci aiz jostas!" Melānija dusmās iespiedzās. No visām lietām, ko es patiesi necietu- viņas balss noteikti bija pirmajā vietā.
Es lēnām noliku glāzi atpakaļ uz galda, pasniedzos zem kleitas un izvilku savu ieroci, demonstratīvi noliekot to blakus glāzei. "Un tomēr, es esmu šeit, vai ne? Tu, tā pat kā mamma, zini, ka šis mazulītis man vienmēr būs pa rokai." Kamēr māsas seju rotāja riebums, smīns uz manām lūpām tikai pletās plašumā.
"Es tevi te nemaz negribēju redzēt, tā bija mammas ideja!" Es zināju, ka pametot svinību zāli, es uzzināšu vairāk kā vēlētos. Lai augtu ir jāprot pieņemt lietas kādas tās ir. Arī ģimene, kam neesi vajadzīga.
Ar rādītājpirkstu lēnām noglāstīju savu ieroci un pavērsos pret viesu šokētajām sejām. "Patiesība nāktu gaismā, agri vai vēlu. Vienīgais iemesls, kādēļ es šeit atrodos ir nauda. Man nav pozīcijas ne ģimenē, ne viņu dzīvēs, tāpēc es izmantošu šo iespēju un ar lepnumu pasniegšu tev savu kāzu dāvanu, mās. Es atsakos no iesaistīšanās kāzu izmaksu segšanā. Jums es neesmu bijusi nekas vairāk kā bankas automāts, un tas beidzas šodien. Uztver manu dāvanu kā savu pirmo soli pretīm patstāvīgai, laulātas sievietes dzīvei. Tas taču ir tas, ko vēlies, vai ne?" Labi zinot savas ģimenes temperamentu, es sagrābu ieroci un turēju to cieši piekļautu savam gurnam. Kā ierasts, ilgi nebija jāgaida līdz Melānijai sāktos kārtējā histērija.
"Tu stulbā kaza, kur es izraušu simts tūkstošus? Tas ir mazākais ko tu varēji darīt pēc tā, kas man tevis dēļ notika! Tu esi vainīga pie tā, ka es esmu ratiņkrēslā! Es tevi ienīstu!" Māsa demonstratīvi norādīja uz krēslu, kurā ir spiesta sēdēt jau gandrīz divus gadus.
Citus viņa iežēlināja, bet ne mani. Spēle, ko spēlē viņa ir nežēlīga un negodīga. Tā vietā lai ļautu viņai tvert saldos mirkļus no visiem, kas viņu žēlo, es devu tiešu prettriecienu. "Klau, ja jau esi gatava krist tik zemu un atkal mani vainot, varbūt pateiksim arī mammai patiesību par tavu invaliditāti? Melānij, man noriebies nest tavu nastu."
Māsai aizcirtās elpa, viņas vaigi dega ugunīs. Ja es nebūtu pilnībā pārliecināta par viņas nespēju staigāt, es domātu, ka šī tūdaļ piecelsies no tā nolādētā krēsla. "Neuzdrošinies!" Melānija kliedza pār sašutušo pūli.
"Neuztraucies, mammai neko neteikšu, vērsīšos pie visiem klātesošajiem. Dārgie viesi, kā mēs visi zinām, Melānija gana krāsaini aprakstīja negadījumu dēļ kura viņas dzīve un jauniesāktā karjera uz brīdi apstājās. Jāpiebilst, ka stāsts ir vien safabricējums. Toreiz, Eliots, viņas topošais vīrs, bija mans līgavainis. Ironiski, vai ne? Es neteiktu, ka mana māsa priecājas par labajām lietām manā dzīvē, tāpēc toreiz, viņa man atņēma ne tikai vīrieti, ko mīlēju, bet arī tiesības un mierīgu un pilnvērtīgu dzīvi. Visu šo laiku jūs lūkojaties uz mani tā, it kā es būtu zemāka par jums, it kā es pastrādāju noziegumu. Patiesībā, viss ko viņa jums stāstīja ir bijuši meli." Melānija cīnījās ar mātes tvērienu, kliedzot un raudot. Sen nebiju redzējusi viņu tik ļoti nokaitinātu, bet viņas nožēlojamais paskats nelika man pārtraukt savu uzrunu. Iespējams visi citi domā, ka esmu egoiste, bet es nevēlos dzīvot dzīvi kā nožēlojams pleķis kamēr viņai būs viss dēļ melu virpuļa, kurā viņa ietinusi mani.
"Pretekle, liekulīgā, melīgā pretekle!" Melānija turpināja kliegt un kārtējo reizi apsūdzēt mani melos. Es reiz centos paskaidrot ģimenei kas toreiz patiesībā notika, bet man nebija pierādījumu un Melānija bija cietusi, tamdēļ visi ticēja vien viņai. Paldies Dievam, šoreiz ierados sagatavojusies.
"Neuztraucies, pēc savas runas es atskaņošu video ierakstu no tuvējā veikala novērošanas kamerām. Es nestāvētu šeit un nerunātu pat ar daļu pašreizējās pārliecības, ja man nebūtu pierādījumi. Nebija auto, kas gandrīz mani notriecis un viņa pavisam noteikti nav varone. Tovakar, mēs sastrīdējāmies. Viņa paziņoja, ka viņai esot jūtas pret manu toreizējo līgavaini un ka viņa esot pelnījusi Eliotu vairāk kā es. Man šķita, ka tas varētu būt jokains māsu strīds, bet Melāniju paredzēt ir neiespējami. Māsa man draudēja, ka izdarīšot ko šausmīgu sev un ģimenei apgalvošot, ka to izdarīju es- dēl greizsirdības. Vai es ticēju? Nē, ne līdz tā muļķe paleca zem auto manu acu priekšā. Es biju tā, kas viņu noturēja pie dzīvības līdz mirklim, kad ieradās mediķi. Es turēju viņas roku ceļā uz slimnīcu un raudāju pie viņas gultas līdz Melānija atlaba. Un šis viss," ar roku noradīju uz ģimeni un bijušo mīļoto. "Šis ir tas, ar ko man tika atmaksāts. Tādēļ, mās, tev es dāvinu šķipsniņu patstāvības un kārtīgu maisu patiesības. Aizmirsti, ka es biju." Aši pamāju māsīcai un viņa uzsāka demonstrēt manus pierādījumus uz video projektora. Pametot telpas jutos kā uzvarētāja. Es zinu, ka principā zaudēju visu, kas man bija, bet tas mani vairs nesāpināja. Rītdien būs jauna diena un līdz ar to piedzims jauna Kate.
