Baiļu varā (prologs)14

Šajā stāstā būs vairāki galvenie varoņi, dažādi skatupunkti. Gaidu kritiku, protams.
______

Nr. 19

Savilku kapuci augstāk, lai mani neatpazītu. Bet biju pārliecināta, ka mani vispār neredz. Viņi ir pārāk aizņemti pētot atrasto somu. Ēsmu.

Izvilku nazi.

Lavījos tuvāk viņiem. Ienaidniekiem. Šefs teica, ka tā nebūšot plika slepkavība. Man jāpaklausās. Un tad jānogalina.

Biju ļoti tuvu. Viņi varētu redzēt manu elpas dvašu, bet bija pārāk lieli muļķi, viņi nepalūkojās apkārt, viņi nenojauta, ka viņu nāve ir divu soļu attālumā.

"...noticēt? Šī soma...mēs varēsim visu mūžu nestrādāt!" viens no viņiem sasita plaukstas. Klusi nosmīkņāju. Jo viņiem bija taisnība. Viņu mūžs vairs neilgs vairāk par pusstundu, protams, ka viņi visu mūžu varēs nestrādāt. Jo viņi mirs.

Šefs lika iztikt bez liekām asinīm. Tīri.

"Tiešām!" piebalsoja vēl viens, es jau gribēju sagumt, biju vīlusies, bet darba likumi neļāva. Kas man būtu no šiem pamuļķiem jādzird?

"Kā tā soma te uzradusies? Kāds to te ir nolicis..." pirmais prātoja. Satvēru naža spalu ciešāk. Jābūt ātrai.

"Nu, tad paldies viņam!" otrs galīgi neiedziļinājās jautājumā. Trešais tikmēr stāvēja ar muguru pret mani. Viegli. Iedurt dunci mugurā ir pārāk viegli.

"Domāju, ka jābrauc uz 'bāzi'," pirmais ierosināja, pie reizes arī paceldams somu. Tagad es sapratu. Viņi ir pārtvērēji. Viņi ir jānovāc pēc iespējas ātrāk. Ja nu vienīgi es uzzinātu, kur ir 'bāze'.

***

Henrijs

Stūmu iepirkumu ratiņus tālāk. Endželīna lika nopirkt pavairāk piena, jo Roberts esot gribējis. Es, protams, paklausīju, jo vēlējos, lai mūsu bērns taptu priecīgs. Viņam tas bija vajadzīgs. Piecu gadu vecumā Roberts pārcieta bērnu trieku, saņēma milzu šoku. Kādu laiku viņš nespēja runāt, bet tagad ir atguvies. Ārsti saka, ka viņam ir ļoti paveicies. Bet mani laimīgu darīja tas, ka viņš spēj nosaukt mani par tēti.

Apstājos pie piena nodalījuma. Izlēmu ņemt pienu augošam bērnam - pilnu ar vitamīniem. Protams, es neticēju visam, kas bija rakstīts par 'labu iedarbību uz bērna domāšanu', bet labāku variantu neredzēju.

Kases šodien bija ļoti noslogotas. Cilvēki bija par daudz. Es nostājos tuvākajā kasē, mana pacietība bija liela - pagaidīšu. Roberta dēļ.

***

Kara

Sakārtoju kleitu, ieskatījos spogulī. Es biju skaista. Mana seja staroja. Mati bija izlaisti, tie bija savijušies kā pēc peldes. Un mugurā bija kāzu kleita. Balta, mirdzoša un nozīmīga. Es nekad neaizmirsīšu šo mirkli. Šajā brīdī biju laimīga. Laimi neaizmirst.

Kad teikšu Metjū 'jā' vārdu es būšu vēl laimīgāka. Es nespēju nesmaidīt. Šī diena mainīs manu dzīvi. Laime, tā bija mani atradusi.

"Vai esi gatava?" mana māte čukstot jautāja. Viņas acīs vidēja prieka asaras - viņas ilgi lolotā meita beidzot precas. Mazā Kara iet lielajā pasaulē.

"Jā, mammu, es esmu gatava," atbildēju klusi. Laime bija aizspiedusi manas balss saites. Ak, Dievs, cik es esmu laimīga!

"Nāc. Tētis tevi gaida. Arī Metjū tevi gaida," mamma pastiepa man pretī roku, kuru es satvēru savā smalkajā plaukstā.

"Mammu..." es iesāku, bet viņa piekļāva mani cieši klāt. Apviju rokas apkārt viņai, šis ir viens no pēdējiem mirkļiem, ko pavadu dzimtas uzvārdā.

"Klausies, Kara," mamma nopietni iesāka. Smaidīju, biju gatava uzklausīt viņu par to, ka viņas meita beidzot ir pieaugusi.

"Jā?" atlaidu tvērienu, pakāpos nostāk.

"Tu esi laimīga, Kara. Izbaudi šo mirkli. Tu pat neapjaut, cik vērtīgs ir šis brīdis. Nepalaid to vējā. Šī diena mainīs visu. Kara. Es runāju nopietni," mana mamma uztraukti skatījās manās acīs.

"Es saprotu. Es izeju pie vīra. Tu uzraucies. Viss ir labi, mammu," mierinoši uzsmaidīju viņai. Mamma norūpējusies saņēma seju rokās. Vai tiešām viņa raud?

Pēc brīža mēs abas devāmies no telpas laukā. Tur stāvēja mans tēvs. Uzposies kā nekad.

"Kara," viņš mani uzrunāja. Pamāju ar galvu, salikām rokas kopā. Pār tēva vaigiem ritēja asaras. Mamma sakārtoja manu plīvuru.

"Esi stipra, meitiņ," viņa vēl noteica, pazuda aiz durvīm.

Mēs ar tēti devāmies uz baznīcu. Durvis bija vaļā.

"Lēnām, Kara," tēvs saspieda manu elkoni ciešāk. Es zinu. Jākustās lēni.

Redzēju Metjū. Viņš smaidīja. Mīlestība piepildīja manu sirdi.

***

Sets

Bija tikai dūmi. Un neizturama smaka. Tie ir mani draugi. Saviebu seju. Kas tie par draugiem? Sapīpējušies zālīti, Setu viņiem vajag tikai tad, kad jāizvairās no policijas. Arī tagad.

Es sēdēju istabas stūrī, centos neklepot. Apkārt skanēja skaļš, neizturams metāls. Tā saucoties par mūziku. Kā tad. Gaiss bija piedūmots, it kā te tikko būtu gaisā uzgājusi bumba. Pretīgi.

Martins gulēja uz dīvana, rokā bija viena šprice, bet mutē cigaretes gals. Tas ir mans labākais draugs. Bija labākais draugs. Kaut kādu atkarīgo es par savu draugu vairs nevaru nosaukt. Martins bija normāls. Bet šajā narkotiku jezgā viņu ievilka paziņas. Slikti paziņas. Un Martins ievilka arī mani. Tikai es nepīpēju.

Es neesmu tāds kā viņi.

Es varētu tagad nozust. Viņi ir pārāk noreibuši, lai ko pamanītu. Viņu izpalīgs Sets būtu atstājis viņus vienus. Cik prātīga doma.

Bet iziet pastaigā es varu. Vismaz atklepot šos dūmus. To es varu atļauties.

Piecēlos kājās, ļāvu sev nostabilizēties un devos durvju virzienā. Ak, gaiss, es nāku!

Atstāju durvis neaizslēgtas. Kurš gan pie pilna prāta gribētu līst tajā narkomānu midzenī?

Izgāju ārā, ieelpoju.

Nekad nenovērtējiet gaisu par zemu.

***
Gaisu satricināja sprādziens. Tad nāca kliedzieni, skaļi, baiļu pilni kliedzieni. Viņi bija dzimuši laimes krekliņā, jo bija arī tādi, kas kliegt vairs nekad nespēs.

Uz debesīm tiecās milzīgs dūmu stabs, kuram cauri nekādīgi nevarēja redzēt. No attāluma tas atgādināja viesuļvētru, tikai tā nebija viesuļvētra. Tas bija kas melnāks. Biedējošāks.

Dzīvie skrēja, lai tikai glābtu savu dzīvību. Nāves bailes uzrodas jebkuram, kad nākas sastapties ar ko tādu.

Nāves smaka. Visapkārt bija nāves smaka.