https://www.youtube.com/watch?v=ACp27xF3Dyc">Dziesma
-Man likās, ka jūs tikai pārdod, bet nelietojat, - es saku, kārtējo reizi, izpūšot gaisā dūmus un pasniedzot kāsi Āronam. Viss uzreiz rādās gaišākās krāsās.
- Nu oficiāli Miks to ir aizliedzis, bet ja pārdod mazāk mantas pa to pašu cenu, tad paturam arī sev nedaudz. – Ārons sniedz man kāsi atpakaļ.
-Skaidrs. – Ievelku dūmus plaušās. - Šķiet, ka viesmīlei tu patīc. – Es pamāju ar galvu uz rozā bārbijas pusi, kura atnesa mums alu.
Viņš muļķīgi pasmaida. – Greizsirdīga?
-Kā tad, - es sarkastiski atbildu, bet smaidu. Dzīve ir lieliska un nav par, ko raizēties. Vismaz šobrīd. Par to, kas būs rīt domās rīt. Es iesmejos no savām domām.
-Tev nu gan maz vajag, - norāda Ārons un ieliek kāsi pelnu traukā.
-Esmu maza. – Paraustu plecus.
-Tu esi seksīga.
Es iespurdzos. – Tev arī vajag maz. Un, starp citu, visiem, kam es liekos seksīga ir noslieces uz pedofiliju.
-Nu mēs jau arī neesam legāli. Man ir divdesmit, tev sešpadsmit. Ne-le-gā-li. – Puisis iesmejas un pieskaras vienai matu šķipsnai, kas krīt man uz pieres.
-Jo jautrāk.
-Zinu.
-Bārbija uz mums skatās, - es nopūšos.
- Viņu sauc Kerola.
-Man piekāst, - es iesmejos.
-Tev vajadzētu ikdienā pīpēt zālīti, tad ar tevi būtu jautrāk, - viņš pavīpsnā, atgāžas krēslā un iemalko savu alu.
- Tev patīk, ka esmu ļauna, - es nosaku, virpinot alus pudeli plaukstās.
-Un kā vēl, - viņš pieliecas man tuvāk.
Es uzjautrināti paceļu uzacis. – Vai tev ir vienalga, ko Kerola domā?
-Laikam jau. Viņa nav manā gaumē, - puisis atbild.
-Ideāli.
Es pieceļos no sava krēsla un apsēžos Āronam jāteniski klēpī.
-Ko tu dari? – viņš samulsis man jautā.
-Tu teici, ka esmu pelnījusi izklaidēties, - nosaku un saņemu viņa seju plaukstās. – Tad izklaidējamies.
Puiša elpošana ir kļuvusi straujāka un es izbaudu to, ka kontrolēju viņu. Lūk, kāpēc man patīk būt ar puišiem, pret kuriem neko nejūtu. Es esmu noteicēja, un viņiem nav nekādas varas pār mani. Viņi nevar mani sāpināt un mani kontrolēt.
Lēnām pieliecos viņam klāt, tā, ka mūsu lūpas saskaras.
-Tu zini, ka visi skatās, vai ne? – es murrāju.
-Vienalga. – Puisis jau liecas man vēl tuvāk, lai mani noskūpstītu, bet es atraujos un viltīgi pasmaidu.
-Pacieties.
Es pieliecos un ar zobiem viegli saņemu viņa auss ļipiņu. Puisis nodrebinās. Tad es skūpstu Ārona kaklu, sākot no auss līdz krekla malai. Tad es beidzot noskūpstu viņu uz lūpām un spēlējos ar viņa mēli. Viņš garšo pēc zālītes un alus, tāpat kā es. Es ieviju rokas puiša matos un Ārons pievelk mani sev tuvāk, apvijot rokas ap manu vidukli. Tad es strauji atraujos no viņa un apsēžos savā krēslā.
Puisis apstulbis uz mani skatās. – Par ko tad tas?
Es paraustu plecus un iedzeru savu alu. – Tāpat vien.
-Mēs varētu iet prom no šejienes, - Ārons cerīgi bilst.
-Mēs te esam tikai stundu. Es gribu palikt. – Papurinu galvu un skaļi nolieku tukšo pudeli uz galda.
-Tad nevajadzēja tā darīt, - puisis nopūšas.
Es izbolu acis. Puiši.
Paskatos apkārt un redzu, ka blondā viesmīle uz mums dusmīgi blenž. Es viņu ar mājienu pasaucu pie mums.
-Vēl divus alus, - es pasūtu. Meitene tikai pamāj ar galvu un aiziet sagādāt alu.
Ārons skatās uz mani ar ilgpilnu skatienu.
-Tev taču ir vēl?
Puisis pamāj ar galvu.
-Nu tad kāpēc mēs šobrīd jau to nepīpējam? – Reibums no pirmā kāša sāk pāriet un man vajag vēl. Tā varbūt ir pēdējā nakts, kas man ir. Es nezinu, kas notiks pie Džoisa un vai es ārā iznākšu dzīva. Es nezinu, kas tur notiks. Un es nespēju domāt par to. Dažbrīd drosme, ko gan var nosaukt pa neprātu, mani pamet, un es baidos. Bet šonakt es negribu baidīties. Gribu izdzēst no prāta visu. Veldzēties zālītē, alū un puisī, kas sēž man blakus, bet kurš man ir vienaldzīgs. Es beidzot gribu aizmirst puisi, kurš man nav vienaldzīgs un kura tēvu es nogalināšu. Kura mājā ielauzīšos. Kuru praktiski iznīcināšu. Kurš mani nodeva, bet izglāba. Pamodināja. Es atkal gribu aizmigt. Esmu sabrukusi.
Šonakt es gribu aizmirsties.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-89/742054">Aukstums (89)
un viņiem jāpaliek kopā. 
smi:)