http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-73/739834">Aukstums (73)
-Nē, - es iesaucos, tomēr puisis mani saķer un pārmet sev pār plecu.
-Āron, laid mani zemē, - es iesaucos un dauzu ar dūrēm pa viņa muguru.
-Zaķīt, tev jāiemācās sist stiprāk, - viņš pavīpsnā un sāk kaut kur mani nest.
-Nopietni, Āron, laid mani zemē, - es dusmīgi saku, taču patiesībā, es neesmu dusmīga, jo sen man nav bijis tik jautri un man ir vajadzīga neliela jautrība.
-Pat neceri, - viņš iesmejas.
Tā kā Ārons mani tur ar kājām uz priekšu, es izmantoju situāciju un iesperu ar celi viņam pa kaklu. Spēriens nav stiprs, bet tas viņu samulsina un viņš atlaiž tvērienu no manām kājām.
-Bļāviens, - viņš nolamājas.
Es sasprindzinu vēderpresi un grūžu savu svaru uz augšu tā, lai es varētu nostāties uz kājām, ne nokrist uz galvas. Man tas izdodas un tā rezultātā, es palieku karājamies Āronam ap kaklu. Es grasos viņu atlaist un atbrīvoties, bet puisis ir atguvies un jau atkal ir saķēris manu vidukli, lai neļautu man nolēkt uz zemes. Šādi mēs atrodamies ar seju pret seju, ļoti tuvu. Es jūtu viņa ķermeņa siltumu un to, kā sitas viņa sirds pret manējo, kā arī viņa straujo elpu sev uz sejas.
-Tu man iesiti, - viņš klusi saka.
-Piedod, man vajadzēja tikt no tevis vaļā.
-Kāpēc?
-Jo man nepatīk, ka mani tur ar galvu uz leju, - es nopūšos.
-Daži uzskata, ka tas ir veselīgi, - viņš nomurmina un skatās man cieši acīs.
Es iesmejos.
-Man jau likās, ka tu neproti smaidīt. - Viņš atbalso manu smaidu. – Izskatās, ka es kļūdījos.
-Nu, man pēdējā laikā vienkārši nav bijis iemesla daudz smaidīt, - es atbildu apzinādamies to, cik cieši esmu viņam piespiesta.
-Tu izskaties skaista, kad tu smaidi, tev to vajadzētu darīt biežāk, - viņš nosaka un man liekas, ka kāds būtu man iebelzis ar bomi krūtīs. To pašu man teica Rojs. Smaids vairs man nav ne prātā.
-Atlaid mani, Āron, - es asi saku.
-Dī, kaut kas notika? – viņš apmulsis prasa.
-Tagad, - es nošņācos.
Šķiet, ka puisis saprot, ka šobrīd joki man nav prātā un nolaiž mani zemē.
Es apcērtos ap savu asi un dodos taisni pie mērķiem. Es paķeru pirmo, nazi, kas tur stāv un iztēlojos viņu. Es negribu viņu nogalināt, tikai lai viņam sāp tāpat, kā sāp man, jo viņš mani nodeva.
Es atvēzējos un metu. Nazis pirmo reizi trāpa mērķa centrā. Manās domās, no Roja vēdera plūst asinis.
Es jūtu, ka Ārons ir nostājies man blakus.
-Atvaino, ka tev uzbrēcu, - es klusi nosaku.
-Nekas, es jau arī tevi nelaidu vaļā. – Viņš parausta plecus. – Ja drīkst zināt, uz ko tu meti?
Es klusēju.
-Lai, kas viņš arī nebūtu, viņš tevi nav pelnījis, - puisis nosaka.
-Kurš teica, ka es metu uz kādu puisi? – es bezspēcīgi jautāju.
-Meiteni? Viss labi, es neesmu nosodošs. – Viņš paceļ vienu uzaci.
Es iespurdzos. – Es iedomājos Džoisu, - meloju.
-Vai viņš tev arī teica, ka tu esi skaista?
-Ko? – es iesmejos.
-Nu spriežot pēc tavas reakcijas, tev kāds salauza sirdi, - viņš bilst.
-Neviens man nesalauz sirdi, - es ierūcos. – Es esmu nesalaužama, un man nevienu nevajag.
-Visiem kādu vajag. Tev nav par to jākaunas.
-Ja vien tu zinātu visu stāstu, - es nomurminu, tik klusi, ka viņš nedzird. -Es pārdomāju, man nevajag atpūtu, pamētājam vēl nažus?
-Kā teiksi, - viņš atbild un ieliek man rokās nazi.
Es aizmirstu visu, un redzu tikai mērķi, kas stāv man acu priekšā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-75/740264">Aukstums (75)
Ka vnm stāsta daļa ir ideāla 