http://www.spoki.lv/literatura/Auksta-dvesele-2dala/580459
Meitene aizgāja mājās un uz vaiga bija rēta. Tēvs to pamanīja un jautāja,kas noticis. Agneta sameloja,ka sportā vajadzēja skriet pa parku un viņa nokrita,un nobrāza vaigu. Viņa aizgāja uz savu istabu,iekrita gultā. Viņa domāja,sāka klausīties savas mīļākās grupas. Viņa saprata,ka attiecības ar Edgaru ir vienreiz jāizbeidz. Viņa piezvanīja Edgaram un sarunāja satikties pie parka,viņai esot kas svarīgs sakāms. Viņa sataisījās skaistāka,kā jebkad agrāk un devās. "Es izskatīšos satriecoši,būšu lepna,ar pašcieņu un pateikšu Edgaram,ka viss beidzies. Aiziešu un viņš sapratīs,kāds kretīns viņš ir,bet atpakaļ es viņu neņemšu. Nekad." Agneta pie sevis domāja. Beidzot atnāca arī Edgars un Agneta bija mazliet nobijusies. Viņa gan centās to neizrādīt un uzsāka sarunu.
-Es esmu nopietni visu apdomājusi,man tev ir kas sakāms.
-Nu,kas ir ko?
-Tu pazemo mani,tu pacēli pret mani roku,tu...Es nevienai meitenei nenovēlētu attiecības ar tādu cilvēku,kā es. Tu esi kretīns! Es vairs negribu paciest tevi sev tuvumā ne mirkli,tu man pietiekami esi nodarījis pāri. Paskaties uz manu seju,tur ir rēta. TEVIS DĒĻ!
-Tu esi akla,pati pakriti aiz tās jobanās saknes! Un man tas tagad būtu jāsaprot kā mēģinājums pamest mani?
-Jā,mēs šķiramies,starp mums vairs nekā nav un tavas attieksmes dēļ saprotu,ka nekad nekas nemainīsies. Man to nevajag! ATceries,kā bija pirms pieciem mēnešiem?? Viss bija pasakaini,bet tagad...
-Un tikai tāpēc tu mani izsauci ārā? Tu tiešām esi stulba!
-Stulba esmu,tur tev taisnība,jo sagājos ar tevi,jo neizbeidzu visu laicīgi,skat,cik tālu esmu visu noedusi,bet vairs tā nebūs,tas neturpināsies.
Edgars centās saņemt meitenes roku,bet Agneta izrāvās un uzkliedza Edgaram.
-Liec mani mierā! Neaiztiec un nekad vairs netuvojies.
Viņš centās satvert roku vēlreiz.
-Ko tev vajag? Liec mani,lūdzu mierā!
-Man vajag tevi,Aguci,bez tevis nevaru!
-Man ir līdz kaklam.
Agneta metās bēgt. Viņa skrēja prom,pēc brīža paskatījās,lai pārliecinātos,ka Edgars neseko. Viņa iegāja mežā. Bija patumšs. Viņa apsēdās uz lielas koka saknes. Acīs bija asaras,bet meitene centās saņemties. Vēl tikai šis gads un nākamais,tad jau izlaidums un viņa varēs braukt prom. Un nekad,nekad neatgriezties. Viņa saņēmās un domāja doties mājās. Pa ceļam viņa juta,ka kāds seko. Viņa metās bēgt,taču uz akmeņiem izmežģīja potīti,viņa centās iet,cik ātri vien varēja,taču izsekotājs viņu panāca. Un tas,protams,bija Edgars. Viņš nokrita ceļos un lūdzās.
-Lūdzu,piedod man! Piedod,mīļo Aguci,piedod!
-Ko piedod? Ka mani sāpini,ka pacel pret mani roku?
-Es negribu tevi pazaudēt,saproti taču! Piedod man,sāksim visu no jauna,nu mana maziņā! Es tak tevi mīlu!
-Es tam būtu ticējusi pirms pieciem mēnešiem,atceries,cik viss bija lieliski?! Bet tagad...tagad es neticu nevienam tavam vārdam! Kas ar tevi notiek?
-Es labošos un tā vairs nebūs,es apsolu!
-Šodien tu soli,lūdz piedošanu,bet rīt atkal viss būs aizmirsies,es to negribu! Liec mieru man!
-Nebūs, tici man!
-Es ticēju,bet tas bija agrāk,pirms paliki tāds! Es mīlu tevi.... Bet tagad vairs nepazīstu. Edgar,lūdzu ej prom,es par to vairs neko negribu dzirdēt!
-Es neiešu,kamēr nepiedosi. Vismaz par šodienu.
-Labi,es tev varu piedot,to,ko izdarīji šodien,bet es zinu,ka tas neko nemainīs.
-Mainīs,tu vēl pat nespēj iedomāties,cik ļoti mainīs!
Edgars piecēlās un noskūpstīja Agnetu.
-Lūdzu nepamet mani vēl,dod man vēl vienu iespēju!
-Es nezinu,Edgar,es... šobrīd es vienkārši gribu mājās.
Edgars pavadīja Agnetu līdz mājām. Viņš noskūpstīja viņas pieri pie durvīm un devās prom.
Nākamajā dienā Edgars atnesa Agnetai septiņas tumši sarkanas rozes. Viņa tās pieņēma,bet mājās viņa tās iznīcināja. Par spīti Edgara pūliņiem,viņa tam neticēja. Viņa klausījās skumīģu mūziku un ieslīga domās par to,ka varbūt Edgars tiešām grib mainīties. Vai arī viņš tikai viņu māna.
