Es zinu, ka ir auksti, tik šis aukstums ir palicis kaut kur aiz muguras, baltās sienās iemūrēts, tur kur spoki, leģendas, tik neīsts un tāls, daļēji fantāzija, bet paistam tīra patiesība. Līdz tam vel ceļš tāls, soļi no muguras, bet tomēr tas dzestri pieskaras manai ādai. Saullēktā noslīcis mēness, baltās sienās atduras adatas, svilpj vēji, bet ziema tik sniega bumbā. Jo dejo dzestri rudens dieviete peļķēs atstājot šļakstus, miglā, kur smejoties, atstāj tik aukstumu, bet cilvēki sadedzina viņas lapas. Un dūmu smakā, starp ugunskuriem, viņa aiziet ēnā, auksti, pasaule sasalst.
Līdz ziemai vel pāris soļi, bet pat smiltis pulkstenī baidās tos spert, noslīcinot visu tukšumā, atstājot izsmeltās ielās ar izbalējušiem bērnības smaidiem. Gājēju straumes beigušas cirkulēt pa sabiedrības vēnām, pat Morfejs nespēja viņas stādināt... Kas notiek? – Man tikai atkliedz vārnas, pinoties pa debesīm, it kā sajūtot visus mūsu tīklus.
Cilvēce izmira, ka ziedi bez saules... Ceļš uz mājam, šķiet sadragāts kā asfalts no mašīnu smagajiem soļiem, domas nespēj noķert viena otru. Vēlāk saprotu cik elektriskā gaisma ir tumša, tikai inhalators mums, mēs sveces nemākam dedzināt.
Sakošļātas un izspļautas zvaigznes un mēness aizripojis kaut kur aiz kadra, mana elpa dejo šajā biezajā gaisā, atliek tik cerēt, ka rītdien pasaule izies no komās.
Tik biļetes uz sapņiem izpardodas un ar veco sižetu driskām cenšos nogalināt laiku, līdz saule apņems pasauli savos tīklos, līdz nostāsies haoss sava vietā un nosauks šo dienu par 25 kadru, kuru atcerēsies tikai dienu kolekcionārs meklējot retus eksemplārus.
Laura Dambīte
