Augstprātības tīkli8

Es sēdēju savā limuzīnā un smēķēju. Biju pārāk satraukusies, lai kāptu ārā. Es zināju, ka tur noteikti stāvēs reportieri, žurnālisti un fani. Es arī zināju, ka man jākāpj laukā un jāparāda kas esmu. Es nevaru ļaut vienam idijotam sabojāt savu karjeru. Man mugurā bija gara, bēša no zīda gatavota kleita. Kleitai virsū bija uzmesta melna, pogājama jaciņa ar šaurām piedurknēm.  Mani mati bija sacelti uz augšu un sapīti mezglā. Šķipsnas krita pāri manām acīm un lūpām, kuras bija gaiši rozā. Es nodzēsu cigareti un lēnām atvēru durvis. Džordžs izveda mani cauri žurnālistu pūlim. Tad mēs iegājām ēkā. Šajā ēkā man būs jāpielabinās visiem lai es nekļūtu par apsmieklu. Fuii, man slikti no tā visa metas. Es skumstu pēc savas melnās, īsās un skaistās kleitiņas. Es atkal vēlos būt es pati. Tā kura aizbēga no mājām tikai tāpēc, ka gribēja aizbraukt uz Ņujorku. Ak dievs, uz manu pusi nāk Sāra. Sārai mugurā bija rozā kleitiņa ar pūkainu apkakli un kājās- rozā kurpes ar baltu siksniņu un uz 10 cm garu papēdi. Un man pret viņu būtu jābūt jaukai??!!!!

- Sveika, Bleika! Tik sen neredzēta!

-Sveika!

- Kā iet? Ārprāc, vai tu redzēji Alises kleitu. Kādas šausmas! Uzmini, kas atnācis!!! Atnācis tas smukiņais Fredijs! Kā man viņš patīk!! Kā tev vispār patīk mana ballīte?  Labi, man jāiet sasveicināties ar pārējiem. Izklaidējies!

Pfuuu, beidzot viņa ir prom. Es biju gatava kliekdama skriet prom. Bet tā nevar vismaz šodien ne...

Man vēl jāiztur vismaz stundiņa. Tad es varēšu pateikt, ka man sāp galva un doties mājās. Tikai tagad es ievēroju cik plašā telpā es atrodos. Lielās lustras pie griestiem tikai pastiprina plašuma sajūtu. Tātad man ir jāsāk komunicēt, ja es negribu riskēt ar savu karjeru. Un es to negribu. Pie galda našķējamies ieraudzīju Frenku. Frenks man patika vislabāk. Frenks bija izskatīgs, un nebaidījās sevi parādīt no sliktās puses. Viņš vienkārši bija tāds kāds bija. Es piegāju viņam klāt un ieraudzīju ka zem viņa labās acs slēpjas labi nomaskēts zilums. Tā priekš viņa bija ierasta lieta.

-Sveiks! Atkal ar kādu sakāvies?

- Aaa, Sveika! Aha, un tas muļķis man uzdauzija zilumu! Tu pamaniji?

-Nu knapi...

-Tu šodien izskaties kaut kā savādāk... meitenīgāk! Lūdzu neuztver kā apvainojumu. Tu izskaties brīnišķīgi kā vienmēr, tikai savādāk!

- Mjaa, zinu! Es vispār nejūtos savā ādā...

-Aaa, pazīstama sajūta.

-Ar ko tu esi atnākusi?

- Esmu viena. Un tu?

- Es esmu ar ...mmm... Sāru.

- KO?????

Es gandrīz kliedzu. Tas nevar būt.

- Nu viņa mani uzaicināja...

-Bet tev viņa tač nepatika.

-Nepatika un nepatīk, bet savādāk es nebūtu ticis uz šo ballīti.

- Labi tā ir tava darīšana!

Atcirtu un devos prom. Es biju dusmīga tikai nezinu par ko un kāpēc. Drudžaini meklēju zālē kādu cilvēku, kas nebūtu ar kompāniju. Kad pēkšņi kāds man uzlika roku uz pleca. Es salēcos no pieskāriena. Un ak dievs, es ieraudziju to Fredu par ko Sāra runāja. Jāatzīst viņš tiešām bija glīts. Tikai ne mans tips. Viņam bija blondi mati un zalļas acis. Nejau zaļpelēkas vai zaļbrūnas, bet gan koši, izteikti zaļas.

- Sveika! Piedod, ka nobiedēju.

-Sveiks. Nē nekas.

-Mani sauc Freds un tu laikam esi Bleika?

-Jā tieši tā. Bet kā jūs zināt manu vārdu?

- Ja godīgi tad visi šajā ballītē runā tikai par jums. Ne vienmēr labu, bet vienmēr par jums.

- Skaidrs.

- Vai nevēlaties dejot?

- Es nezinu gan. Es neesu laba dejotāja. Ar ko jūs esat atnācis?

- Šodien esmu viens. Un jūs?

- Tāpat.

- Varbūt pāriesim uz ''tu''

- Varbūt jā, bet varbūt arī nē. Es atvainojos man jāiet.

- Tad uz drīzu tikšanos?

-Jā, jā, jā...

Es pateicu tikai lai atrāk atkratītos no viņa. Un devos pie galdiņa kur sēdēja...